svētdiena, 2010. gada 28. februāris


Es gaidu, es gaidu ik dienas,
Ka brīnums pie manis reiz nāks
Un visas pelēkās sienas
Kā saule vizuļot sāks.

Varbūt tas taustāms būs rokām,
Varbūt to varēs tik jaust,
Varbūt tas atnāks caur mokām
Vai viegli-kā saulīte aust.

Kad sirdī nemiers būs rimis,
Tas nemiers, kas vajā un plēš,
Es zināšu: brīnums ir dzimis
Un dvēseles tumsu man dzēš.

Es gaidu, nemitos gaidīt
Un ticu, ka brīnums reiz nāks.
Šī ticība atļauj man smaidīt,
Kad sirdi spiež ikdienas vāks.
/Elīna Zālīte/

Cik pareizi gan ir gaidīt? Nezinu, bet negribās šajā jautājumā padoties!

sestdiena, 2010. gada 27. februāris

Nu kur tu paliki?



Heh, atceros sevi, kad biju maziņa.
Varēju vien lūkojoties attēlā no bilžu grāmatas iegrimt citā pasaulē, dažnedažādu tēlu, notikumu pasaulē.. un iegrimt viņā tiešām ilgi, barojoties no tās.
Un tad atkal dzīvot tālāk.
Cik es esmu priecīga, ka man bērnībā lasija priekšā pasakas!
Es zinu, ka ir vecāki, kas to nedara- tas zināmā mērā ir noziegums!

trešdiena, 2010. gada 24. februāris

....

Lūk māksla ir tā, kas atbrīvo..
mūsu dvēseles valoda.


Mans sapnis ir iemācīties sevi izpaust tā, ka cilvēks, kurš skatās, lai redz to, ko redzu es..lai dzird to, ko dzirdu es, lai jūt... un, kad tas notiks... divas pasaules saplūdīs vienā! :)




Holokausts


Pacēlu nu smago tēmu, bet šodien šķiet gandrīz likās, ka sākšu raudāt un vemt reizē aiz tā cik slima var būt cilvēku rase, aprobežota un pretīga!
Nācās lasīt vienu vēsturisko avotu par kādu ebreju un viņa slimo dēlu, neskaitāmos spīdzināšanas veidus, to kā mēdza sterilizēt sievietes , izturējās pret parastiem cilvēkiem, bērniem un sievietēm zemāk kā lopiem, mērdēja, sita, pazemoja ne par ko..
Lika nēsāt piešūtu Dāvida zvaigzni, gan uz krūtīm, gan muguras, lai jau pa gabalu viņus pamanītu un... pat pa ietvi, parkiem, vai braukt ar sabiedrisko transportu neļāva...
Nerunāsim par geto notikumiem, un te pat Rīgā..
Visiem zināmi notikumi,jā, bet mēs jau nelabojamies... Žīdi, žīdi.. viņi ir augstāki par mums visiem, jo savu ticību saglabāja, pat pēc tā, ka lielākā daļa tika nogalināti.. nēsāja savu Dāvida zvaigzni ar lepnumu un nepadevās.
ai,cik gan bezjēdzīgi man to tagad rakstīt..
bet es vēlējos..

pirmdiena, 2010. gada 22. februāris



Kā es gribētu būt pieneņu pūkas.
Man varētu uzpūst vai vējš, vai tava elpa un es jautri aizlidotu uz visām debess pusēm, lai radītu jaunu dzīvību.
Ka es gribētu būt pieneņu pūkas.
Brīvas.

svētdiena, 2010. gada 21. februāris

It's coming... Mr. Green and Miss Sunshine!


Man galvā jau rādās ainiņas , ko varētu sadarīt vasarā, visādas negantas, pikantas , saulainas un jautras ainiņas. Žēl, ka ziemai ir tumšā un ļaunā gadalaika vieta, bet mana fantāzija nebeidz gala...
Es gribu zāles smaržu, gribu izjust saules starus uz ādas un to sasodīto D vitamīnu!
Un ūdens šļakatas! Ak, Dievs kā es gribu jūru, kura čalo, nevis smok zem ledus segas!
Ieritināties segā, vakarā jūras krastā ar kādu... varbūt...

Drīz būs, drīz būs tas sprādziens vārdā- pavasaris! :)

Ubagošana

Vakar ar draudzeni sēdēju Mc. Donaldā un pie mums pienāca kurlmēms puisis ar lapiņu, kur bija paskaidrots viņa statuss un tas, ka , lai mēs viņam noziedojam tik daudz naudas cik ļauj mūsu sirdsapsziņa un par to mums viņš iedos lapiņu ar zīmju valodas ābeci.
Izvilku no maka gandrīz pirmo, kas pagadās, tāpat arī draudzene un viņš pateikdamies un atstādams lapiņas devās tālak.
Pectam gan bij dīvaina sajūta, jo lapiņa ,ko viņš deva bija latviski, bez krievu tulkojuma un bija skaidri redzams, ka viņš zin mūsu tautību.. Sadzirdēja? Ha.
Protams, to var izskaidrot visādi, bet palika tik pretīgi iedomājoties, ka kāds ubago naudu izliekoties par kurlmēmu, pretīgi!
Vienalga iedoto naudu nenožēloju, tagad varēšu šo to pateikt zīmju valodā, ko jau sen esmu vēlējusies izdarīt...

Sasodītais izmisums, ka tagad valda uz Rīgas ielām, ne jau skaļi un izteikti, bet nāvīgi klusi.
Protams ir jau bijuši gadi, kad cilvēkiem nav ko ēst, bet vai vēderu kurkstoņu vajadzētu dzirdēt uz Rīgas un latvijas ielām. Sāk skanēt Pink dziemsma Dear Mr. President, bet diemžēl mūsu Valdiņam tur teikšanas nav..
Citi pieņemas svarā, kamēr citi nevar aizmigt ar tukšiem vēderiem... Tagad jau normāli.
Laikam jau vienmēr bijis normāli, bet šķiet tagad "Viss normālāk", jā.

Esmu laimīga, ka varu novērtēt savu jumtu virs galvas, vismaz reizēm!