pirmdiena, 2010. gada 31. maijs

Ondine.

Mans nedēļās citāts:

Jaut.: Cik sirreālisti ir vajadzīgi, lai ieskrūvētu elektrisko spuldzīti?

Atb.: Viens, kurš turēs žirafi, un otrs, kurš bērs vannā krāsainus autoremonta instrumentus.

***

Nesen noskatījos filmu Ondine, , jauka un vienkārša filma, nekas pārsteidzošs, nekas graujošs , viegla, skaista mūzika, mīlestība, jūra un varbūt neliela vēlme noticēt pasakai.

http://www.youtube.com/watch?v=80HzX8UGEKM


Kolins Farels protams zina ko dara :)

Bet jā, šī filma lika saprast cik ļoti es vēlos būt jūras tuvumā, cik ļoti tas man varētu būt būt vajadzīgs un ,ka vairāk par visu es kādreiz vēlētos kuģot! ^^

laba filma.



Un vēl kas, kā beigsies eksāmeni es atdodos dabai un sēžos vilcienā.

Es dievinu vilciena lēno pukšķināšanu, jā, arī cietos ,vecos krēslos, mazo kompāniju, pats labākais-lauku skatu aiz loga... nekādi tramvaji, troleijbusi,autobusi,mikriņi,vai mašīnas... vilcienam ir netverama aura. Nedaudz sena un tā kā viss senais mani piesaista, es dievinu šos čuk čuk bāņus! ^^


Un varbūt uz atvadām varat man ieteikt kādu nodarbi, kas jums rada pozitīvas emocijas! :)

piem, skriešana ar basām kājām pa zāli, ēst konkrētus saldumus utt


es būšu ļoti pateicīga! :)



sestdiena, 2010. gada 22. maijs

„Visas pieturas zīmes ir izdomātas”




Mana maska.
Viņa dzīvo manī, kaut kur starp lāpstiņām.
Iztēlojieties kādā krāsā varētu būt miers un tā būs manas maskas gaisma. Tā ir bieza un necaurejama gaismas siena, tas ir apmāniem radīts mūris, kurš no malas liekas necaurejams, ne lodēm skrambājams, lai gan ir vien silti putekļi.
Kad manā priekšā parādās tumsa, dusmas, niknums, naids, it viss, kas grauj šo jau tā sadragāto pasauli. Kad man gribas kliegt un visiem izteikt cik nožēlojami tie reizēm ir savā aklajā naidā- manī pamostas maska. Tā atdzīvojas starp manām lāpstiņām un pārņem mani savā ietvarā.
Šī čaula neaiztur pilnīgi neko. Cik dīvaini ir būt miera avotam citam, ja esmu kā jūra ,kurā ir mūžīgā vētra un reizēm kuģi grimst. Tie grimst tad, kad to viss mazāk gaidu, diemžēl čaulas maldīgā migla apkārtējiem bieži vien neļauj palīdzēt grimstošos kuģus glābt. Reizēm aiz manas mierīgās ārienes grimst mans spēks.
Spēks, kas citiem liekas tik neizsmeļams.
Bet tomēr reizēm šķiet, ka šī maska, šie miera gaismas putekļi esmu patiesā es, bet vētrainā jūra, lūk, tā ir šīs pasaules naida radīts atainojums uz manu dvēseli un sirdi.
Cilvēki saka, ka es esmu gaiša, ka es izstarojot mieru. Cik absurdi gan man tas liekas, bet vai tā ir tikai maska?
Gribas palīdzēt cilvēkiem, gribas viņus piepildīt ar gaismu, bet to nekad es nespēšu , ja pati sevī slīcināšu kuģus. Tādēļ maska ar mani būs vienmēr līdz tā būšu es.


Un kāda ir Tava maska, mans draugs?
Bail atzīt?
bail... man ir bail.

ceturtdiena, 2010. gada 20. maijs


Nu ,mans mīlais draugs, ir pienākusi Tava reize izpausties! Tieši tā, un nemūc prom!
Pastāsti man par to, kad Tu jūties laimīgs!? Kas Tavuprāt ir laime?
(BET NOPIETNI, ATSTĀJ KOMENTĀRU :) )

***
Mēs esam tik sasodīti dažādi, ik pa laikam runāju ar saviem vienaudžiem un liekas, ka kaut kas nav pareizi...
nauda,karjera,nauda,karjera...
vai tā jau tagad ir norma?
pff...
es it kā saprotu, ka tādi cilvēki ir bijuši vienmēŗ, bet tagad uz jautājumu:
"Par ko tu vēlies kļūt?" vairs prātā nenāk "Nu, pirmkārt, par labu cilvēku.."


protams, man ir mērķi, man ir ambīcijas,bet pasakiet man, kurā momentā pasaule kļuva tik egoistiska?




trešdiena, 2010. gada 19. maijs

Kāpēc melnais caurums ir melns? *




Šodienu veltu sapņiem.

Jūs, sapņi, tomēr mani vedat uz priekšu... un kā sāk sisties sirds, iezipsnīt acis un gaisā ieplūst gaiss, kad tu saproti, šis sapnis, tava prata radītā ideālisma radība-ir dzīva! :)


pāris aforismi:
Sapnis - domas augšāmcelšanās. /Amiels/

Sapnis ir pati patīkamākā, pati uzticamākā, pati interesantākā sabiedrība: tas padara laika plūdumu nemanāmu. /Buasts/

Nākotne mums laupa tagadni, bet sapņi - īstenību. /Buasts/

Jebkurš sapnis galu galā atrod savu iemiesojumu; katru alku remdēšanai ir savs avots; katri sirdij - sava mīlestība. /Flobērs/


Sapņi šai pasaulei piedod jēgu, rada interesi par to. /Franss/

Sapnis ir varenāks par realitāti. Un, vai vispār var būt savādāk, ja tas ir augstākā realitāte? Tas ir visa esošā dvēsele. /Franss/

Gan bēdās, gan nelaimē mierinājumu rod sapņos. /Humbolts A./

Pa laipu ejot neskaties zvaigznēs. /Latviešu skv./

Sapņi - nav aiziešana no īstenības, bet līdzeklis kā pietuvoties tai. /Moems/

Pat neglītākais no mums sapņo par princi un princesi - nevis nejaušu, bet gan tādu, kas ierodas vienīgi pie mums. /O'Henri/

Sapnis ir labs un derīgs, ja tikai netiek piemirsts, ka tas ir sapnis. /Renāns/

Un kur ir daudz sapņu, tur ir arī daudz veltīgu un tukšu vārdu. /Salamans/

Nepiepildās sapņi, kurus redz slimie, norūpējušies, cietsirdīgie, iemīlējušies un piedzērušies. /Senindiešu izt./

Sapņi - mūsu rakstura stūrakmeņi. /Toro/

Ja esi uzbūvējis gaisa pilis, tas nenozīmē, ka tavs darbs ir bijis veltīgs: tieši šādi ir jāizskatās īstām pilīm. Atlicis tikai tām ielikt pamatus. /Toro/

Kamēr sirds glabā vēlmes, prāts nododas sapņojumiem. /Šatobrians/

Dzīve un sapņi - vienas un tās paša grāmatas lappuses. /Šopenhauers/



***

Mans prāts vēl nav aptvēris šī vasarīgā laika iestāšanos.
Es vēl dzīvoju ziemā, nu labi, varbūt vēlā pavasarī... bet nekas, es jūtu, ka drīz ar arī manī sāks augt zāle un plaukt lapas, pavisam drīz! :)








sestdiena, 2010. gada 15. maijs

vinnijs un viņa divi dvīņubrāļi iznīcināja cepuri, un atceraties,ja ejiet pa džungļiem būdami mēnesserdzīgi,lidojušas cepures neaizskariet!

sasodīti sen neesmu neko rakstījusi.

Šodien jūtos nedaudz pikta, jo pateicoties savai saslimšanai, netieku ne uz Jomas ielas svētkiem, uz kuriem tik ļoti vēlējos būt (pēdējos gadus biju bijusi, šķiet kļuvusi par tradīciju) Kā arī muzeju nakts, ak jā, liegt man nakts mākslu ir sāpīgi, auuu.
bet labi.
visu jau nevar vēlēties.

šobrīd kūpinu savā istabā Rimi pirktu vīraku Yogah, nav nemaz tik traki.
izbaudu vientulību.

skan krievu mūzika.., bet nav vēlēšanās parslēgt.
patīk, ka pēdējā laikā nešķiroju kādā valodā klausos skaņdarbus.

Ahā, šodien notika skate Skolēnu pilī ar impro teātri uz dziesmu svētkiem.
Samērā liels haoss un šī nebija mūsu iedvesmas krāšņākā uzstāšanās, pati nezinu kādus šizo murgus sarunāju... (Vainojiet antibiotikas, VAINOJIET TĀS :D) bet labi.
devos uz skolēnu pili ar kājām cauri miera ielas parkam (kapiem) un tas zaļums, kas valdīja apkart! lūk, to es nespēju aprakstīt, putni čivina.. šī sulīgā dzīvības krāsa un smarža, kas par smaržu. man ir pie vienas vietas, ka tur apakšā kkur ir kāds(..), un tas pat nav tik svarīgi, jo tas ir dabas process un mēs esam daļa no dabas.
(tikko ienāca prātā, ka tomēr negribu ,lai mani kremē, bet lab, vēl ir laiks pārdomām)


šodien man prātā nav krāšņi mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi, piedodiet.

bet es atradu kādu stāstiņu pārdomām:

Kāds vīrs, kurš pats to neapzinādamies, allaž izskatījās ļoti saīdzis, kādu dienu gāja garām lielam spogulim, ieraudzīja tur pats sevi un – pārbijās. Viņš nodomāja: „ Ja visi cilvēki šādi izskatītos, tas būtu briesmīgi. Un es taču nemaz neesmu tik saīdzis kā izskatos.”
No šī brīža viņš izlēma vairāk smaidīt. Tas, protams, viņam nenācās viegli. Viņš to atkal un atkal aizmirsa, tāpēc izlīmēja visās iespējamās vietās zīmītes ar uzrakstu: „Vienkārši smaidi!”
Kad bija iemācījies smaidīt, viņš guva pirmo mācību: „Mans smaids kaitina cilvēkus”. Ja viņš, piemēram, uzsmaidīja kādai jaunai sievietei, kura gaidīja pie luksofora blakus esošajā automašīnā, viņa novērsa skatienu, jo izjuta to kā uzbāzīgu interesi. Ja viņš uzsmaidīja kādam vīrietim, tad sastapās ar tik dīvainu reakciju, kādu nekad iepriekš nebija pieredzējis.
Smaids ar acu kontaktu kaitina vairākumu ļaužu, jo smaidot acis izstrāvo ļoti daudz enerģijas. Tik daudz enerģijas ļaudis izstrāvo vien tad, kad izjūt īpašu tuvību vai uzticību. Tāpēc viņš vairs nemēģināja piespiedu kārtā veidot acu kontaktus.
Otrā viņa gūtā pieredze bija daudz labāka. Ja viņš, piemēram, sēdēja kafejnīcā un vienkārši smaidīja, nemeklējot kāda skatu, tad juta, ka citu viesu skatieni arvien biežāk vērsās pie viņa. Viņš pat spēja uztvert domas aiz šiem skatieniem: „Tas ir kāds trakais” vai „Vai viņš ir tikko iemīlējies?”, vai arī „Kāpēc viņš visu laiku smaida?” Šis trešais jautājums citos izraisīja daudz un dažādas domas.
Bieži nekas nenotika, bet dažreiz kāds viņu uzrunāja, un ar šo cilvēku viņš varēja bez jebkādiem pārpratumiem izveidot „acu kontaktu ar smaidu”.
Un kopš viņš bija pieņēmis lēmumu „vienkārši smaidīt” viņš bija kļuvis par laimīgu cilvēku.

Vēl kāds atklājums: „Viņš savu smaidu vairs nespēja apslēpt”.

Vienkāršs jautājums: „Vai Jūs smaidāt šajā brīdī?” :)

www.e-mistika.lv