otrdiena, 2010. gada 8. jūnijs

Gaiss.


Būrī tup putns ar sārtu spalvu uz galvas,

kas reiz dižens un cēls bija,

bet tagad pazemots lūkojas ārā,

jo zaudējis visdārkāko,

visskaistāko,

viscēlāko – brīvību.

Viņš atceras ,

ka kādreiz pār pļavām, mežiem un upēm laidies,

ka izjutis brīvības garšu un dzirdējis vēja dziesmas,

kas dziedāja putnam par prieku,

kas deva iedvesmu dzīvot,

bet tagad putns būrī tup un atceras atmiņas zaudētās.

Putns paskatās vēl reiz uz mežu,

Kurš reiz bija viņa mājas.

Viņš pēdējo reizi iekliedzas un aizmieg

un tagad viņa dvēsele ir brīva.

Putns lido uz debesīm,

kur viņu gaida brīvība atņemtā.

/nezinu autoru/


Es esmu laimīga. Beidzot, eksāmeni beigušies, viss nolikts,salikts, sakārtots..
Vēl priekšā tik izlaidums, heh...


Būšu dāma, zolīdā izlaiduma kleitā uz papēžiem, kas klumburē pakaļ atestātam...:D
(p.s 11.jūnijā, Rīgas Hanzas vsk, Hallē, plk. 16.00, ja nu kāds vēlas palūkoties uz Laimu smukā kleitā ar kosmētiku :D)



Visā visumā, oficiāli paziņoju:
Es beidzot esmu gatava atgriezties pasākumu virpulī!
Vairs nekādas sapīkušas sejas grimases un grāmatu kalni zem kuriem slīkt un smakt, es elpoju gaisu un esmu brīva un atvēŗta visam!!!


Šī vasara mums ir jāpadara par īpašu!

otrdiena, 2010. gada 1. jūnijs

1.jūnijs



Ja nebūtu eksāmenu es teiktu: BRĪVĪBA!


man ir spārni un es lidoju.


bet nē, vēl nav laiks.




vismaz skatoties pa logu, nav sajūta, ka palaižu garām dabas ekstāzi, ja tā var izsacīties.




Šodien no rīta pamostoties es jutos it kā vēl esot murgā, pilnīgi nekādas realitātes sajūtas, acis miglojās, likās, ka eksāmenu uzrakstīt būtu neiespējami..


bēt stāvoklis uzlabojās.

kāda līksme, kāds prieks! :)
uz to mums visiem jāiedzer... kumelīšu tēja, īstenībā laba lieta.
tas nedaudz-off topic.



šodien atradu stāstu:


Bija agrs svētdienas rīts. Ārā spoži mirdzēja saule, kuras stari caur
logu iezagās istabā un apgūlās viņai blakus. Viņai? Izskatīgai rudmatei ar
sārtiem vaigiem un smaidu, kuru neviens cilvēks uz pasaules nespētu aizmirst.
Meitene nebija viena. Starp viņu un koši dzeltenajiem spīdeklīšiem, ko
vienkāršāk mēdz dēvēt par saules stariem, bija vēl kāds – jauns puisis, tāds
klasisks – brūniem matiem, zaļām acīm. Viņā, atšķirībā no šķietami perfekti
veidotās rudmates, nebija nekā īpaša vai neikdienišķa. Abi jaunieši bija kopā.
No malas vērojošajiem ļaudīm varēja šķist, ka viņi nesader, tik atšķirīgi tie
likās, “Kas gan viņus saista?”, nodomāja ikviens, kuri tos redzēja roku rokā,
dodamies taisni uz priekšu. Puisis un meitene lieliski sapratās un vēl lieliskāk
pavadīja laiku viens ar otru, pļāpājot, smejoties, pat raudot, un lūk atbilde uz
svešinieku jautājumu – viņus saistīja mīlestība. Abiem likās, ka ir radīti viens
otram.Kad skaistā meitene pavēra acis un sev blakus ieraudzīja zaļacaino
jaunekli, viņa apmulsa. Krītošie saules stari puisi padarīja neparastu. “Viņš ir
mans,” meitene nodomāja un atkal pievēra acis, lai atlikušās minūtes pavadītu
tik vajadzīgajai atpūtai. Dažus mirkļus vēlāk viņa tikko aizvērtās acis sparīgi
atvēra un atkal palūkojās uz jauno cilvēku, kas gulēja līdzās. Šoreiz meitene
acis vairs neaizvēra. Bezmiegs un nepieciešamā atpūta vairs nelikās svarīgs.
Skatoties puisī, rudo matu īpašniece saprata, kas ir īstas dzīves vērtības, viņa
aizmirsa par visu, un, skatīdamās nogurušajā jaunekļa sejā, ieslīga domās. Domas
prātā šaudījās kā negudras – “Kāpēc viss ir tieši tā un ne savādāk? Vai tā ir
labi? Šķiet, ka jā.. Kautgan vienmēr taču var būt labāk, vaine?” Pie pēdējās
domas meitene apstājās. Viņa piecēlās sēdus un turpināja puisi vērot. Tik
uzmanīgs un koncentrēts bija viņas skatiens, likās, ka tā skaita katru elpas
vilcienu, ko viņš izdarīja. Skatīdamās saules apspīdētaja jaunekļa sejā, viņa
saprata, cik ļoti ir iemīlējusies un tad nonāca pie atbildes uz pēdējo jautājumu
– labāk vairs nevar būt, jo kas gan var būt labāks par atrašanos blakus
cilvēkam, ar kuru tevi saista abpusēja mīlestība?
Sudrablapsa.






cik negribīgi man to gribas atzīt... bet tomēr gribas sajust tos taureņus vēderā, teiksim tā, tie nedaudz rada atkarību.


***


šodienas mazais citāts, ko katram vajadzētu atkārtot kā mantru:


Sakāve nav tad, kad esi nokritis. Sakāve ir tad, kad Tu atsakies
piecelties.