sestdiena, 2010. gada 30. oktobris

Kad nogurstam, mums uzbrūk iedomas, kuras jau sen bijām pārvarējuši.

mani pirkstgali iesprūda, kaut puse tautas tos grūda
aizkrita elpa aiz smakas trūda
kur es kļuvusi tik kūtra?
kāda starpība, pirkstgali šeit, vai aiz stūra..

raujiet, plēšiet, grābjiet, triciet ar ķieģeli, gar seju brauciet, sliktus vārdus manā priekšā kauciet..
es pirkstgalus, kaut dziļāk grūdīšu un jūsu priekšā sprūdīšu..
man vienalga, kustība traucēta un gaļa jums atvesta, es neesmu tik saplēsta, lai gan visu mūžu esmu atplēsta..
kairināju jūsu nervus
iebāzu jūsu rīklēs ,savas apziņas matus
un darīšu to atkal

reiz soli speršu, un aizas savā priekšā ciet vēršu
pa ceļam jūs trieksieties un apjukumā smiesities
izjutīsies jūs badu, nebūs vairs trekno gadu..

nekad neesat sapratuši, ko es jums saku..
jā, tas mani padara traku..
aizver vienreiz to pretīgi sarkano jaku un aived manu prātu uz aku
es piespraudīšu veco tautas saktu un lekšu, tādā veidā jūsu tukšumus segšu...



***

Atnāciet ar mani pastaigā, paņemsim sveci rokās un mēģināsim liesmu noturēt visu vakaru.. kā dzīves laikā dzīvību, ja svece nodzisīs, mūsos kas tajā vakarā nomirs un mēs dzimsim no jauna.

***

Atraksti, ko Tu domā.. Es vēlos Tevi saprast!






ceturtdiena, 2010. gada 21. oktobris

iepukstējās.

man šodien papūta mazu dzirkstelīti sirdij un es sajutos siltāk.
kādu brīnumu spēj radīt viens labs vārds, tad smaids tipina pa tavu miesu un tu jūties spoži.
es biju piemirsusi par kādu savu šķautni, ziniet, kad ikdienas gruži aizdambē kādu caurumu...


jēziņ, cik gan viegli ir aizmirst par savām sajūtām ieslīgstot ikdienas stresā, tu jau atkal sāc dzīvot sabiedrības modelī, kaut kur noslēpjas Es.

piemirsu par radīšanas mirkli, par to momentu, kad dzimst un izlien ārā ideja, vārds, krāsa, nav gandrīz nekā skaistāka,kad cilvēks rada.
es biju aizmirsusi radīt, es domāju, es prātuļoju, bet tie ir sava veida meli... tas nesprāgst tagad.

ak, improvizācijas teātrī bija tas brīnišķīgais vingrinājums ar dzejas runāšanu uzreiz,kad tiek iedots nosaukums.
kad cilvēks paskatās sevī un laiž ārā to, kas viņā snauž, tur nevajag mācēt redzēt auras ,lai saprastu, to kā tas mainās..

piem,cilvēks baidās runāt citu priekšā, jo nedod Dievs, kāds ieraudzīs to, ko tu pats vēl neesi sapratis, viņi ieraudzīs to, no kā tu tik ļoti baidies,-patieso tevi.



momentā, kad ir šī dzirkstele cilvēks ir laimīgs, jo viņš savienojās pats ar sevi.. tur rodas tā jautājuma izteiksme sejā, kad liekas, tas neesi tu, kas to nupat darīja, teica, radīja, kkas runāja caur Tevi... mēs esam dziļas ejas, nevis kaut kādas mazas sērkociņkastītes, kā to pataisa plašsaziņas līdzekļi un naudas vara.
paskatieties sev apkārt, mēs taču esam arī radītāji...