pirmdiena, 2011. gada 28. februāris

vienas pārdomas..



Mana valoda-mana dvēseles maska un patiesība.



Jau kopš bērnības mums iestāsta, ka valoda ir galvenais saziņas veids, kamēr bērnos neviens tā īsti neklausās.. jaunība, jaunībā jau neviens neko nesaprot, lai gan tieši tad domas, kas nak ārā no visiem iespējamajiem kanāliem ir vistīrākās, visgaišākās un tuvākās patiesībai, protams, ar vecumu nak viedums, bet ko gan jaunībā nozīmē valoda? Varbūt tā ir kaut kāds virspusējs saziņas veids lokālām grupām, kur visi aprobežojās ar brutāliem primārās vajadzības vārdiem.

Mēs vēl neesam tādā līmenī, lai pilnībā aizskartu augstakus saziņas veidus, tāpēc jāaprobežojas vien ar runu, lai gan man patīk kāds grupas gain fast citāts: “Kāda jēga skaļiem vardiem, kas izskan tālā klusumā”.

Esmu cilvēks, kuram vajag sevi izpaust pec iespējas vairāk veidos, valoda bija pirmais un iespējams pēdējais veids kā es to spēšu, protams, ja liktenis neizdomās, ka par manu lielo muldēšanu man jākļūst mēmai.

Kā māte stāsta es uzreiz sāku runāt pilniem teikumiem, ne atsevišķiem vārdiem, un šķiet viens no maniem mērķiem ir, lai cilvēki manī ieklausās, ierauga to, kas manī ir dziļāk. Tāpēc, kad biju mazāka neliedzu sev izmantot tam laikam gudrākus vārdus, kas valodu krāšņotu... sajūtu taču ir tik daudz, noziegums tās ierobežot vienā vārdā.

Un tomēr ar savu teikto es varu tik brīnišķīgi noslēpties, noslēpties no visa un visiem. Pārliecināt, ka man viss ir kārtībā, pārliecināt par to, ko es gribu,ne jūtu..Ietērpt visu tik brīnišķīgā melu mākonī, ka pašai prieks.

Valoda caur stāstiem un dzeju, jā, reizem ielīst kādā tev piemērotā, tumšā kaktā un rakstīt, rakstīt to, ko mute baidās teikt, vārdu vītnes, tā man tās patīk saukt.

Tā ir viss augstākā patiesība, pasaule, kas dzīvo tevī, cilvēki, vietas, sāpes un prieki, tas viss ir tikpat dzīvs kā tu un es.

Un tomēr, nav nevienas pasaules valodas, kura spētu aprakstīt kau tuvu to mākslu, kas mīt cilvēkā, vārds ierobežo, kamēr ota slīd brīvi, traucē vienīgi lapas mala.

Tāpēc es gaidu, kad cilvēki sasniegs to laiku, kad vairs nevajadzēs melot, vairs nevajadzēs tik daudz slēpties un pazaudēt pierakstīto.

Jau tagad viens skats izsaka vairāk kā grāmata, bet tik maz cilveku māk to lasīt.

Ir tā sajūta, ka ir ko tik daudz teikt, bet lai cik skaistos vai vienkāršos vardos to vīstītu neviens neklausās.

Lai gan,nē, es meloju. Ir cilvēki, kas saprot daudz vairāk un tādos mirkļos tu ieraugi acīs pavīdam to atbildi, kad runā ar viņu. Tu jūti,ka valoda vairs nav vajadzīga. Tas ir reti, bet skaisti.


***

sapratu, ka par to domāju sen... un kā reiz, skolā nācās rakstīt pārspriedumu.

piektdiena, 2011. gada 25. februāris

mūza.


basām kājām, viegli dzirksteļojušām, pasaules acīm..no melnās zīlītes plešoties zaliem stariem sākās brūns un pāriet uz zilgan melnu maliņu.. kad iegrimusi tā,tad acis vaļā netaisa.
izspūrušiem matiem..kur atrast var rudens lapas..
kalsna..ar tievām,kā kaili koku zari-rokām, uz pirkstiem trīs gredzeni ar seniem rakstiem,kas vēstī par tās pagātni.
mugurā tai īsa nedaudz ieplēsta toga,toties balta kā pirmais sniegs, kaklā aiz galvas atlikta maska, balta ar sudraba vītņotiem rakstiem, auksta.
bet bieži vien liels, plats, sūnu zaļš apmetnis,kam kapuce gandrīz nosedz acis..
sejā vienmēr no dzīves noreibis smaidiņš.
absolūta grācija, bez maz vai levitācija.

ja apmetņa nav,tad mugura tai vienmēr kaila, reizēm paužot kādus rakstus citreiz tikai kaulaini paverās pasaule.. atslēgas kauls kā čella aprises un kāju potītes, ko vīrieši vēlētos skūpstīt,ja reiz redzētu..

tīk likt savu kalsno, bet skaisti veidoto pirkstu pie lūpām izdvešot vienu vienīgu : "Šuš"
it kā viegls pavasara vējiņš iepūstu ausī.

tā bieži vien stāv man aiz muguras un ar savu esamības gaismu palīdz ieraudzīt pasaules īstās krāsas..

tā nekad neraud un nekad skaļi nesmejās,bet izjūt to daudz vairāk kā jebkurš..


reizēm tā pazūd, pazūd uz nenoteiktu laiku, reizēm neļauju tai pietuvoties, atgrūžu..
bet tik un tā atrod ceļu atpakaļ, reizēm.. aiz stūra, vai tējas krūzē, reizēm slepjās aiz rūtiņām burtnīcā.. reizēm kā traka dejo kamīna liesmās, vai iedūdo ģitāras trinkšķos..

viss labāk to saskatīt savu draugu acīs.. tā ielien pat tur, lai zinu, ka nekad tā mani nepametīs..



Un kāda tā ir Tev?

pirmdiena, 2011. gada 14. februāris

vai skola nogalina mūsu kreativitāti??


Man liekas šo tēmu ļoti labi izsaka šis komentārs:
I'm a 14 year old girl in England. In my school we get 4 hours of maths a week, and only half an hour of art. The only thing I've ever felt I could do well (besides Latin) is art. My imagination is what I value most and it's what I'm proud of. I've always been a bit of an outsider and I have never agreed with any teachers but my creative writing and art. They totally support ken. I work best when I'm left to do my own thing. I do feel like I'm undervalued. They try to squash creativity out of us




godīgi saku,ka tā esmu jutusies vienmēr un arvien vairāk man ir grūti pievērsties šai-
akadēmiskajai izglītībai.

bet lūk, mūsdienās bez tās... jā.

PATH.


Liekas, ka elpoju stikla lauskas.

kaut kas nav, vai es patiesi esmu aizgājusi pa nepareizu ceļu? Jau?
Es nesaprotu.
Ir dienas, kad liekas, -ik soli Tev saule skūpsta pēdas, lai cik tumša būtu diena.
Un nedomājiet, siltums manī vienmēr būs un nelaimīga es ne būt neesmu.

Ik katrs mēs izskrienam dzīvē jau ar iepriekš iedotu ceļu, no kura takas ved vairāk ka domājams, kam līdzīgu blakus ir daudz.. Bet ir tas viens, tas uz kura sirds saaug ar apkārtējo, kur nevajag karti,lai ietu, jo,kad esi uz tā... tu zini visu.

Es apzinos sevi un zemi, es apzinos to, ko iespējams spētu.. un svarīgi ir tas,kurp eju.
Es zinu un redzu daudz labu ceļu, brīnišķīgu un skaistu, bet es nesperu soli.
Stāvu nobijusies un apjukusi, stāvu..
Šeit ir labi, te putni čivina un vēl saule uz pakauša spīd... Bet tā nevar mūžīgi.
Palīdzi?


***

iz Valentīndienas.

Viena no leģendām vēsta, ka Valentīns bijis Senās Romas priesteris. Kad imperators Klaudijs II (m. ē. 3. gadsimts) secināja, ka neprecēti vīrieši ir labāki karotāji nekā tie, kam ir sieva un ģimene, viņš aizliedza jauniem, neprecētiem vīriešiem precēties. Tas taču bija milzīgs daudzums potenciālo karotāju! Priesteris Valentīns, kas saprata šā lēmuma netaisnīgumu, nepakļāvās imperatora pavēlei un turpināja slepus laulāt iemīlējušos pārus. Kad Valentīna nepakļaušanos atklāja, Klaudijs piesprieda viņam nāvessodu.

***
Un, ko TU domā par savu ceļu, par ceļu kā tādu, ko TU domā par mīlestības cenu un ŠO dienu??
Neesi kautrīgs, pasaki savas domas!

ceturtdiena, 2011. gada 10. februāris

atmiņas.


Kurni tur, lai par tevi atkal aizmirstu,lūdzu.

es domāju,ka man vienalga,ka esmu aizmirsusi,ka bijušais vairs nav nozīmīgs..
bet atliek vien notikt mazai plūsmiņai, mazam taureņa spārna pieskārienam, lai tagadne būtu pagātne un pagātne-tagadne.
It kā nebūtu pagājuši gadi, it kā laika nebūtu.
Tu esi atgriezies-manu atmiņu vergs.

kurni,kur vienmēr.
vēderā un starp ribām
netaisnība un skumjas
cik atmiņas gan var būt dumjas.

par spīti tam,ka tās nemainās, mainos es..un man gribās to pierādīt,
lai atmiņas mani neatpazīst..


ar atmiņām vispār interesanti.
tas ir kaut kas brīnišķīgs, kaut kas veldzējošs, kaut kas,kas ir tikai Tev.
tavs kodekss, tava unikālā pieredze un redzējums.
kas tāds kas savā ziņā mainījis visu.
un es pateicos par tām, kas man dotas.
bet

noslēpjot tās pārāk dziļi, piedzīvojot to atkal augšāmcelšanos
tas viss liekas daudz neticamāks..
kā ļauni meli,kas uzglūn...



es saku -paldies, paldies visam!
bet kurnēt gribas līdz kaulam...




svētdiena, 2011. gada 6. februāris

man ir auksti.
kāju pirksti salst,
tie nekur nevar bez manis aizskriet,
žēl gan.

***



trīcošs lūpu kaktiņš
ik vakarā,kad smaidi
kad knapi rokas valdam
un mīļas frāzes svaidam
*

tas pasaka daudz vairāk, kā
mokpilns vārdu slaktiņš..
***

marmora krellītes viņas kaklā
visu mūžu tās meitenes smacē
smagas un bālas, tās guļ divas kārtas
bet visiem tās patīk, vienalga cik
zila ir āda zem to varas
cik elpa smaga un stāja vāja


marmora krellītes viņas kaklā
padara skaistāku citu skatā
bezvērtīgas sāpes jums jāliek malā
metiet tās krellītes sārtā

ir dažas,kas mēģina,neliek jau startā
visu mūžu citas tās zākā
kaut pašas saprot,ka marmora
krellītes kaklā
padara skaistumu rētā.

***
atradu savu 2006.gada dienasgrāmatu, laikam to varētu nosaukt par vienu no līdz šim interesantākajiem un manas personības veidošākajiem periodiem,nepilnu 4 mēnešu laikā man mainījas rokraksts radikāli..tad bija viss vairāk -Kāpēc? un viss vairāk- Tieši tāpēc!tad es sapratu,ko nozīmē-sāpēt un,ko mīlēt (jā, tad es sapratu sajūtas,atdot savu dzīvību cita labā nozīmi). Laikam 12.gados daudz,ko sagremot.
dienasgrāmata pilna ar dažādiem dzejoļiem, iedvesmas pilns laiks, tad sapratu,ko nozīmē apzināti ielikt emociju izpausmē.. vismaz aptuveni.
interesanti ir lasīt savas tā laika fantāzijas, par mīlestību, par ciešanām un dzīvi... Šķiet daļēji dzīvoju fantāzijas pasaulē,lai norobežotos no realitātes..laikam tagadne, tad liktos tikai muļķīgs sapnis..
***
Pēdējās dienās cilvēki atgādina par pagātni un mudina par nākotni,
tādā veidā vēlos saprast,kas par radījumu esmu tagad..
.tas viss vaine? vienā.