otrdiena, 2011. gada 29. marts

līnija.


es cenšos noiet pa balto līniju, ko krāsotāji uz iela uzgleznoja jau sen pirms manas dzimšanas.

gribās ar nagiem kasīt to nost, spļaut un notīrīt, nenāk.

es cenšos noiet pa šo līniju kamēr apkārt koki vīst,jo līnija uz to saknēm.

visi iet, visiem jāiet, rātni ejot līnija plašāka un siltāka, cenšoties nokāpt, sašaurinās.



un tad daži nokāpj, aizskrien prom mēli parādījuši, izlaužas no ķēpīgās ,baltās krāsas...
to dvēseles tam piemērotas un mērķis piepildīts, tie laimi smeļ aiz ķēpas kārtas...
es lecu un kāpju atpakaļ, lecu un kāpju atpakaļ, nav tiltu, kas savienotu šīs divas pasaules.. ir kritiens, kurš reiz var būt neatgriezenisks..

kur šobrīd esi Tu?

trešdiena, 2011. gada 23. marts

slāpes pēc .


atsedzu savu muļķīgo romantismu atpakaļ.

es baidījos skatīties.
***
Viņš stāvēja uz kuģa klāja, bija viena no viņa dzīves mierīgākajām naktīm. Ūdens ,šķiet bija gluds kā reiz sastaptas sievietes āda. Visu redzošais spogulis, jūrai samelot nebija iespējams.
Viņš aizsmēķēja.
Slāpes.
Gribējās nedaudz smieties par to, cik gan daudz cilvēku šķīrušies no dzīves jūras vidū slāpju dēļ.
Viņš neatgriezīsies, jo ne jau slāpes pēc ūdens lika tam mirt no iekšienes . Likās it kā uzkaitētu drāšu vītnes viņu žņaugtu un tikai jūrai ir spēja sāpes, kaut nedaudz remdēt.
Viņš nobrauca ar roku gar klāja margu. Uzticama, silta, šis koks nekad nav licis vilties un, ja reiz viņam nāksies sadrupt, tad tikai ar viņu pie stūres.
Kā sieviete var šo idilli izjaukt? Kā viņa, it kā jūrā nogrimušo sirdi par pērli var pārvērst?
Kaisle un satraukums.
Skaļš klusums.
Viņas maigā āda, gaita, kas lika aizmirsties, apslēptais smaids un sarkanā kvēle vaigos.
Mīlestība pret dzīvo.
Kārdinājums.
Likās, ka viņa viņu ieaijā siltumā tikai būdama līdzās.
Klusums.
Viņš vairs nedomās, viņš paliks paliks.
Mēris viņam atņēma mīļoto, viņš sevi atņems dzīvei. Vai tā būs vētra , vai bads, bet pēdējās dzīves nedēļas viņš pavadīs šeit, uz sava kuģa. Veltīdams katru domu viņai, sievietei, kas pārspēja jūru.

Izsmēķējis cigareti viņš to iemeta ūdenī, vērojot kā tā čarkstot nodziest ,viņš pavērās pret debesīm un aizvēra acis.
***

viņas nedaudz atsalušie pirksti nokrita klēpi, aukstums. Aukstums nekad nebij šķērslis, lai smaidītu, bet nu ne jau stindzinošā sajūta rokās radīja izmisumu..
Basās kājas paslēpusi, nu jau vēsajās smiltīs, viņa sēdēja jūras krastā, saule jau kā stundu norietējusi un zvaigznes pacēlušas savas uzkrītošās acis, nu mirkšķināja viņai, vieglo viļņu šļakstu pavadībā.
Cik muļķīgi ir aizbēgt, lai neatrastu, bet ,kad tiešām neatrod -just vilšanos.
Ko viņa īsti gribēja? Aizmigt, nu jau vēsajās smiltīs, sagaidīt vētru, lai tā iepūš to viss dziļākajās jūras dzīlēs un tās ķermenis attopas atsitoties pret kāda kuģa vraku.
Lai kāds iedzēris zvejnieks pievērš lielāku uzmanību, kā tie, kas īstajā dzīvē novēršas..
Viņa pat necentās pavilkt tievu baltos ceļus vairāk zem kleitiņas.

***

tavas stikla sirds šķemba plīstot iedūrās man acī.
nepatīkami.
nemaz nepriecājos.


tavas elpas dvaša aizsviedrēja acis, nu pats varēji ar pirkstu iezīmēt,ko redzēt.

divas stirnas apošņādamas viena otras purniņu.



pirmdiena, 2011. gada 21. marts

zaudēta kontrole...

pelnu klāta āda, kauli.
es gandrīz vairs neredzu sauli.
divu mēnešu piebārstītas debesis

debesis pilnas kareivīgas satiksmes.

sārtās lūpas,kodiens.
necilvēcīgs kārdinājums.
patiesība un risks.
uz spēles likts ir viss.

zaudēta kontrole,sāpes.
ap diviem mēnešiem vijās drātes.
saule aizvērusi acis
centās aizmirst uz spēli liktās kārtis.