otrdiena, 2012. gada 30. oktobris

mirkļa surdo-emocijas

Manās rokās paliek mati.
Šūnas mirst, brālīt.

Krūtis grib šauties debesīs, mugurkauls smilkst
un pa vidu tam es līgojos muļķīgas latviešu mūzikas pavadījumā
Nezinu, kurš mani šeit nometa un ar kādu mērķi
Bet manās rokās paliek mati...
Reizēm pat viņi grib aizbēgt

***

... un tad aiz apvāršņa parādījās trīs kustīgi akmeņi.
Ziloņi piecstāvu mājas augstumā, lēnām nāca mūsu virzienā..
Gluži kā kalni,kas gadu tūkstošiem aug, atstājot aiz sevis mazus krāterus, kur kādreiz varbūt bērni plunčāsies pēc lietus, kā Dieva dotā baseinā.

Vienā ritmā ievibrējot katru spalviņu uz mūsu, nu jau drebošajām rokām..
Klusā dimdoņa, putekļi, elpa, absurdā paralīze
Un šeit mēs stāvēsim.
Iespējams gadiem.

***

Sals sākās no pirkstu gala, kas uzdrošinājās pieskarties
Kā neredzami dzelzs šķembu putekļi, kas plūst pa falangām, kamēr nonāk līdz plaukstai, kas sažņaudzas dūrē..
tajā pašā vietā, kur pirksti jau ir nejūtīgi.
Mazohistisks prieks par neizbēgamo procesu...
Vēl tikai pērlītes acu vietā.
Monuments.