viss.

man pietiek tik ar pašiem pirkstu galiem aizskart tavu seju, pacelt kreiso lūpu kaktiņu, ievilkt elpu, satraukti pamirkšķināt... just, ka zem kājām nekā nav.

gaidot tavu izelpu, lai pati izelpotu.

un roku nav, nav ne lūpu, ne acu, vai kāju.

ir kas stipri lielāks par to visu.

jo tur ,kur mēs stāvējām, mūsu jau sen vairs nav.

un es ļoti ceru, ka mēs neatgriezīsimies, nekad..

es izelpoju.

laiks

..tas tik sasodīti ātri skrien.

es joprojām nesaprotu kā cilvēks/cilvēki , kas pirms gada varbūt ir bijuši man neatņemama dzīves sastāvdaļa tādi vairs nav.

lai cik ļoti mani nagi lūztu, kamēr ķeros pie vecām atmiņu paliekām, es tās realitātē atpakaļ vairs neatsaukšu...

tādos momentos pārskrien mazas, visai dzēlīgas skumjas...

Greizsirdība ir bailes, ka otrs būs laimīgs bez tevis.

bet labi, ka šādas domas uznāk tik ik pa laikam :)

P.S

tik patīkami, ka sāku just sauli uz savas ādas, pati nebiju pamanijusi, cik tas ir patīkami... D vitamīn, es jau nāku!

:)

P.S.S

No šī brīža es apbedīju pagājušo gadu, un visp visus aizgājušos gadus un apsolos (pamēģināt) dzīvot šim mirklim (vismaz nedaudz) vairāk kā iepriekš!

Un kad es ieraudzīšu savu pagātni es tai uzsmaidīšu! :p

..jo viņa mani padarija labāku!

nav.

es piedzimu stiklā.

un stiklā man bija jādzimst.

es uz tā redzēju savu elpu..

tā parādījās un nozuda, atkal parādījās un nozuda..

Bet es augu, stikls kļuva mazāks... tas plaisāja un griezīga skaņa manās ausīs kasīja dzīvību,kad vienīgā doma bij palikt kurlai,

lai nejustu, lai nedzirdētu, lai iemigtu..

Bet tas maita neplīsa, tikai lēnām plaisāja... radot sparkšķus un spalgus kliedzienus..

es sākus sist savas dūres pret to, es lūdzos, es bļāvu... bet stikls plīsīs tik tad, kad tam lemts..

rokas asinīs. seja asarās. sirds drumstalās. prāts...

un es augu, un stikls plaisāja...

līdz beidzot ...

viens neliels sprakšķis ļāva sadrumstaloties manai stikla mājai, tie iedūrās gan manī, gan arī nokrita pie kājām... bet nekas, asinis ir pie lietas.

es biju brīva..

gaiss, ko nezināju, tagad spraucās manās plaušās izraisot eiforiju.

krāsas spiedās manās acīs kā gribēdamas nogalināt, bet tomēr mierināt..

skaņas, koki,meži,putni,sirdis... neatkārtojami.

Vējš kutināja manu ādu, saule sildīja.

bet jau atkal.

bez stikla jau nevar.

...un tas tapa no jauna, tik īsā mirklī, ka nespēju pat izelpot..

un jau atkal es situ savas rokas pret to ... atkal un atkal un atkal...

līdz kļūšu stipra...

un sāpēja,sāp un sāpēs,bet ,kad biju ārā es jutu....

mana elpa vairs nebija mana, tā bija pasaules...

Vēl nezinu.Dažas no tām saka, ka es neesmu pārāk pārliecināts, vai šī planēta ir manas mājas. Vai tev nekad nav bijusi sajūta, ka te, uz zemes, esi tikai ekskursants? Tu ej pa ielu un pēkšņi viss apkārt kļūst līdzīgs kustīgai pastkartītei? Ļaudis dzīvo šeit lielās mājveidīgās kārbās, kas vajadzīgas, lai paslēptos no ‘’lietus’’ un ‘’sniega’’. Sānos izgriezti caurumi, lai pa tiem varētu lūkoties ārā. Viņi pārvietojas, izmantodami mazākas kastītes, kas izkrāsotas dažādās krāsās, ar riteņiem stūros. Viņiem ir nepieciešama šī kārbu kultūra, jo katrs domā par sevi kā par iesprostotu kastē, ko sauc par ‘’ķermeni’’. Rokas un kājas, pirksti, lai varētu pārvietot rakstāmo un instrumentus, valodas, jo viņi ir aizmirsuši, kā kontaktēties, acis, jo viņi ir aizmirsuši, kā skatīties. Dīvaina maza planēta. Gribētos te mazliet padzīvot. Un tad ātri atpakaļ uz mājām.

a.n.

Cik dīvaini, bet šī sajūta ir ārkārtīgi pazīstama.... Viss no vienas puses liekas tik īsts , bet no otras varbūt ne mākslīgs, bet pilnīgi noteikti nesaistīts ar mani. Visa ši pasaules kārtīga liekas neloģiska un cilvēka ķermenis pat kroplīgs.

Es esmu cilvēks un neesmu.

Viss liekas nepareizi un nu jau neizbēgami.

Mēs esam egoistiska iznīcinātāju rase..

Cik dīvaini gan kad biju maziņa un arī tagad skatoties uz asfaltu mani pārņem skumjas, jo tur apakšā taču ir zeme. Mēs viņu smacējam. Tur apakšā ir zeme, kur varētu augt koki, bet tur ir tas nolādētais asfalts... es staigāju pa pilsētas ielām, laigan zinu, ka tur varētu skraidīt laimīgi dzīvnieki..

Nu kas tas ir???