Rāda ziņas ar etiķeti nekas. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti nekas. Rādīt visas ziņas

piektdiena, 2011. gada 10. jūnijs

zdarov!


Šķiet pāris gadsimti pagājuši kopš pēdējoreiz šeit iemetu kādu vārdu, tad nu pazemīgi un nedaudz kautrīgi māju savu roku atkalredzēšanās sveicienā: "Sveiki!"
laika nav, veči!
te būs no visa pa bišķiņam


Lai kā būtu vai nebūtu, cilvēki ir muļķīgi kā ieplīsis gumijnieks.
viņi turēsies pat pie sapuvuša kartupeļa, ja tas būs viņu mīļākais kartupelis..

neļauj sev spert soli uz priekšu, neļauj to apkārtējiem, un beigu beigās tas rada tikpat lielas sāpes it kā kāds iekšā lēni mirtu.

Pliks spīts atstāj emocionālas asiņu peļķes uz ceļiem un sirdī! BEIDZIET!

upi neapstādināsiet

***
Es biju zvejnieka dēls , tu meitene tirgū, kluss gaidītājs.

Gribētos iekāpt laivā, lai to uz priekšu dzen piesietas nāru bizes.

Lai atlido putns ar milzīgiem spārniem, klauvējot ar knābi gar loga rūti un aizvestu mani... uz tā spārniem dusēt.

Lai runājošu vilku bari mani ieskauj, lai uz to mugurām pasauli varētu glābt .

Lai loks ar bultām vienmēr uz pleca, kā Robins Huds, es naktīs šautu par taisnību un lustētu ar mūku.

Ar saindētiem āboliem mest pa piparkūku namiņu.

Būt par vienu no mustangiem un pretoties cilvēkam.

/kkad bij uznācis mans slimais, sapņainais romantisms :D/
***
un bik par smadzenēm :D
cilvēks ir viena ellīgi interesanta būtne, bet lai kādas būtu mūsu funkcijas un talanti, mēs to visu spējam kontrolēt. Jautājums, kurai smadzeņu pusei pakļauties un kā ieturēt līdzsvaru mūsu, tik ļoti racionālajā un "pareizajā" pasaulē..

Kā man patīk šī bilde ar labo un kreiso smadzeņu puslodi.
Praktiski izsaka visu.

LEFT BRAIN FUNCTIONS

uses logic
detail oriented
facts rule
words and language
present and past
math and science
can comprehend
knowing
acknowledges
order/pattern perception
knows object name
reality based
forms strategies
practical
safe

RIGHT BRAIN FUNCTIONS

uses feeling
"big picture" oriented
imagination rules
symbols and images
present and future
philosophy & religion
can "get it" (i.e. meaning)
believes
appreciates
spatial perception
knows object function
fantasy based
presents possibilities
impetuous
risk taking

The War of the Brains

The two brains not only see the world in vastly different ways but, in our current society, the left side just "doesn't get" what the right side is all about. It tends to dismiss anything significant coming into consciousness from its "flaky" cranial twin. Sometimes two sides can actually disagree, resulting in our perception of emotional turmoil from the expressive protests of right brain.

Our conscious mind can only focus on data from one brain at a time. We can switch from one side to the other very quickly (with our corpus collosum intact) but that's not always the most efficient way to act and eventually ultimate authority to enter consciousness is delegated to one brain or the other. In our modern world, this battle is almost always won by the left brain.

It appears that most people will never reach their maximum potential because of compromises that have been made between these two governing bodies. Sometimes skills which the right brain can perform better are routinely handled, with less skill, by the left brain. Ideally, both brains work together in people with optimum mental ability. This coordinating ability may be the key to superior intellectual abilities. In most people, however, the left brain takes control, choosing logic, reasoning and details over imagination, holistic thinking and artistic talent.

Methods have been devised to "shut off" the left brain, allowing the right side to have its say. Creative writing courses often use this method to combat "writer's block." The logical left side is easily bored by lack of input and tends to "doze off" during such activities as meditation (repeating a mantra or word over and over) or in sensory deprivation environments. The right brain is then able to "sneak" into our consciousness, filling our minds with emotional and visual vignettes and freely associated images. All too quickly, though, the left brain will assert itself and dispense with these irrational images, asserting its Spock-like logical dominance and the right brain will have to be content to find expression in dreams.

p.s piedodiet, ka angliski...

trešdiena, 2011. gada 23. marts

slāpes pēc .


atsedzu savu muļķīgo romantismu atpakaļ.

es baidījos skatīties.
***
Viņš stāvēja uz kuģa klāja, bija viena no viņa dzīves mierīgākajām naktīm. Ūdens ,šķiet bija gluds kā reiz sastaptas sievietes āda. Visu redzošais spogulis, jūrai samelot nebija iespējams.
Viņš aizsmēķēja.
Slāpes.
Gribējās nedaudz smieties par to, cik gan daudz cilvēku šķīrušies no dzīves jūras vidū slāpju dēļ.
Viņš neatgriezīsies, jo ne jau slāpes pēc ūdens lika tam mirt no iekšienes . Likās it kā uzkaitētu drāšu vītnes viņu žņaugtu un tikai jūrai ir spēja sāpes, kaut nedaudz remdēt.
Viņš nobrauca ar roku gar klāja margu. Uzticama, silta, šis koks nekad nav licis vilties un, ja reiz viņam nāksies sadrupt, tad tikai ar viņu pie stūres.
Kā sieviete var šo idilli izjaukt? Kā viņa, it kā jūrā nogrimušo sirdi par pērli var pārvērst?
Kaisle un satraukums.
Skaļš klusums.
Viņas maigā āda, gaita, kas lika aizmirsties, apslēptais smaids un sarkanā kvēle vaigos.
Mīlestība pret dzīvo.
Kārdinājums.
Likās, ka viņa viņu ieaijā siltumā tikai būdama līdzās.
Klusums.
Viņš vairs nedomās, viņš paliks paliks.
Mēris viņam atņēma mīļoto, viņš sevi atņems dzīvei. Vai tā būs vētra , vai bads, bet pēdējās dzīves nedēļas viņš pavadīs šeit, uz sava kuģa. Veltīdams katru domu viņai, sievietei, kas pārspēja jūru.

Izsmēķējis cigareti viņš to iemeta ūdenī, vērojot kā tā čarkstot nodziest ,viņš pavērās pret debesīm un aizvēra acis.
***

viņas nedaudz atsalušie pirksti nokrita klēpi, aukstums. Aukstums nekad nebij šķērslis, lai smaidītu, bet nu ne jau stindzinošā sajūta rokās radīja izmisumu..
Basās kājas paslēpusi, nu jau vēsajās smiltīs, viņa sēdēja jūras krastā, saule jau kā stundu norietējusi un zvaigznes pacēlušas savas uzkrītošās acis, nu mirkšķināja viņai, vieglo viļņu šļakstu pavadībā.
Cik muļķīgi ir aizbēgt, lai neatrastu, bet ,kad tiešām neatrod -just vilšanos.
Ko viņa īsti gribēja? Aizmigt, nu jau vēsajās smiltīs, sagaidīt vētru, lai tā iepūš to viss dziļākajās jūras dzīlēs un tās ķermenis attopas atsitoties pret kāda kuģa vraku.
Lai kāds iedzēris zvejnieks pievērš lielāku uzmanību, kā tie, kas īstajā dzīvē novēršas..
Viņa pat necentās pavilkt tievu baltos ceļus vairāk zem kleitiņas.

***

tavas stikla sirds šķemba plīstot iedūrās man acī.
nepatīkami.
nemaz nepriecājos.


tavas elpas dvaša aizsviedrēja acis, nu pats varēji ar pirkstu iezīmēt,ko redzēt.

divas stirnas apošņādamas viena otras purniņu.



pirmdiena, 2011. gada 28. februāris

vienas pārdomas..



Mana valoda-mana dvēseles maska un patiesība.



Jau kopš bērnības mums iestāsta, ka valoda ir galvenais saziņas veids, kamēr bērnos neviens tā īsti neklausās.. jaunība, jaunībā jau neviens neko nesaprot, lai gan tieši tad domas, kas nak ārā no visiem iespējamajiem kanāliem ir vistīrākās, visgaišākās un tuvākās patiesībai, protams, ar vecumu nak viedums, bet ko gan jaunībā nozīmē valoda? Varbūt tā ir kaut kāds virspusējs saziņas veids lokālām grupām, kur visi aprobežojās ar brutāliem primārās vajadzības vārdiem.

Mēs vēl neesam tādā līmenī, lai pilnībā aizskartu augstakus saziņas veidus, tāpēc jāaprobežojas vien ar runu, lai gan man patīk kāds grupas gain fast citāts: “Kāda jēga skaļiem vardiem, kas izskan tālā klusumā”.

Esmu cilvēks, kuram vajag sevi izpaust pec iespējas vairāk veidos, valoda bija pirmais un iespējams pēdējais veids kā es to spēšu, protams, ja liktenis neizdomās, ka par manu lielo muldēšanu man jākļūst mēmai.

Kā māte stāsta es uzreiz sāku runāt pilniem teikumiem, ne atsevišķiem vārdiem, un šķiet viens no maniem mērķiem ir, lai cilvēki manī ieklausās, ierauga to, kas manī ir dziļāk. Tāpēc, kad biju mazāka neliedzu sev izmantot tam laikam gudrākus vārdus, kas valodu krāšņotu... sajūtu taču ir tik daudz, noziegums tās ierobežot vienā vārdā.

Un tomēr ar savu teikto es varu tik brīnišķīgi noslēpties, noslēpties no visa un visiem. Pārliecināt, ka man viss ir kārtībā, pārliecināt par to, ko es gribu,ne jūtu..Ietērpt visu tik brīnišķīgā melu mākonī, ka pašai prieks.

Valoda caur stāstiem un dzeju, jā, reizem ielīst kādā tev piemērotā, tumšā kaktā un rakstīt, rakstīt to, ko mute baidās teikt, vārdu vītnes, tā man tās patīk saukt.

Tā ir viss augstākā patiesība, pasaule, kas dzīvo tevī, cilvēki, vietas, sāpes un prieki, tas viss ir tikpat dzīvs kā tu un es.

Un tomēr, nav nevienas pasaules valodas, kura spētu aprakstīt kau tuvu to mākslu, kas mīt cilvēkā, vārds ierobežo, kamēr ota slīd brīvi, traucē vienīgi lapas mala.

Tāpēc es gaidu, kad cilvēki sasniegs to laiku, kad vairs nevajadzēs melot, vairs nevajadzēs tik daudz slēpties un pazaudēt pierakstīto.

Jau tagad viens skats izsaka vairāk kā grāmata, bet tik maz cilveku māk to lasīt.

Ir tā sajūta, ka ir ko tik daudz teikt, bet lai cik skaistos vai vienkāršos vardos to vīstītu neviens neklausās.

Lai gan,nē, es meloju. Ir cilvēki, kas saprot daudz vairāk un tādos mirkļos tu ieraugi acīs pavīdam to atbildi, kad runā ar viņu. Tu jūti,ka valoda vairs nav vajadzīga. Tas ir reti, bet skaisti.


***

sapratu, ka par to domāju sen... un kā reiz, skolā nācās rakstīt pārspriedumu.

svētdiena, 2010. gada 5. decembris

***

..un, ko darīt, ja kunģis man ir par mazu?
/lentenis/


es gribu ārā!

sestdiena, 2010. gada 6. novembris

..

mēs esam stulbas kurpju kastes...
nu tās pašas,kurās dzīvojam,
kas tie par veidojumiem?
kas tās par dīvainajām ielām aiz loga?
kurnu datori, telefoni, skeneri, faksi, ipodi un pārējie i...
bezjēdzīgi, kas tas ir?
kas tas par ķermeni, kurš ierobežo? sienas?
tur ir loģika?
es maz esmu cilvēks?
kāpēc man tas liekas neloģiski?
kādi griesti, ja tur ir debesis?




pirmdiena, 2010. gada 20. septembris

Melnraksts.

Es vairs nezinu kā man elpot, tik pretrunīgi dažādas lietas raisās man prātā.

Kaut kas ir mainījies un es skatos citādāk uz lietām

Pēdējā laikā vienīgais, kas man šeit top ir melnraksti. Sāktas domas, vai tikai to nobeigums... slīd, slīd uz visām pusēm, nevaru saturēt vienkopus, tādēļ, jā šeit būs to vieta.



***






Neesmu īsti pārliecināts, ka šī planēta ir mūsu mājas. Vei tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka uz zemes esi tūriste? Tu ej pa ielu, un pēkšņi tev šķiet, ka visapkārt atrodas kustīgas pastkartes. Lūk, kā cilvēki te dzīvo, – lai pasargātos no lietus un sniega, viņi mīt lielās mājās jeb vienkārši kastēs, kam malās izgriezti caurumi, pa kuriem var redzēt laukā. Viņi pārvietojas dažādu krāsu mazākās kastēs ar riteņiem apakšā. Šī kastīšu kultūra viņiem nepieciešama tāpēc, ka ikviens cilvēks uztver pats sevi par indivīdu, kas ieslēgts kastē, kuru sauc par ķermeni. Rokas un kājas, un pirksti vajadzīgi, lai darbotos ar zīmuļiem un pildspalvām, un darbarīkiem. Valoda nepieciešama tāpēc, ka cilvēki aizmirsuši, kā sazināties, un acis – tāpēc, ka viņi aizmirsuši, kā skatīties. Dīvaina maza planēta.
/Ričards Bahs/

***

Tad, kad tu zināsi visu, tu jau miljards gadus būsi miris.

***


ziniet,kad viegli trīsulīši acs kaktiņos mostās?
vis pasaules ziedi tevi sarosās, knosās.
ziniet,tad viegli trīsulīši acs kaktiņos mostās
viss acīs smaida krāsās laistāS..

***

es esmu laimīgs cilvēks. :)
dzīvoju noskaņās un mirkļu burvībās, cenšos rīkoties spontāni un kalt pati savu ceļu, pie reizes ļaujoties arī kam lielākam par mani.

bet varu pateikt tik to,ka paldies, man ir dotas tik daudz iespēju sevi pilnveidot un apkārt ir tik īpaši cilvēki...
paldies .

otrdiena, 2010. gada 6. aprīlis

tagad. par visu..

hah, es esmu brīva.
tādā ziņā, ka es esmu brīva savās domās...
nesen pavērojot cilvēkus sapratu, ka "it īpaši" manā vecumā viņi sevi slēpj, slēpj savas emocijas un domas, jo baidās, ka citi tās nepieņems, kā arī vairākums gadījumu notiek.. (labi, tas nebija nekas jauns), bet tas,ko es sapratu ir, ka pakļaušanās noteiktas sabiedrības rāmjiem man neko nedod. laimīga es arī jutīšos tikai, tad, kad būšu es pati!
un es esmu.









šis laiks ir sasodīti piesātināts, dabā jau notiek sprādziens, skola jāpabeidz piedienīgi, es jūtu, ka dažādu cilvēku cerības tiek liktas uz mani.
vienīgais bērns, galu galā... nez kā būtu, ja es uzspļautu visam, darītu tikai to, ko liek mana sirds..?
a vot reizēm domāju, kas tad īsti ir pareizi- rīkoties sabiedrības labā, vai tomēr savā?

un, ja cilvēka lielākais uzdevums ir nevis būt ierakstītam vēstures grāmatās, bet no sākuma tikt galā pašam ar sevi? Attīstīties sevī?
kā mēs varam attīstīties uz āru, ja iekšā degradējamies? bet labi, nedaudz aizslīdēju.. piedodiet, vai piedod, nezinu, vai kāds šo maz lasa :)


Pēdējo reiz, kad biju pasaku mājā "Undīne" likās, ka mēs visi esam miera ostā, starp mākslu.. likās, ka dvēsele dažādības pēc elpoja, brīnišķīga sajūta, sen nebijusi.
mākslinieki ir cilvēki, kas redz, cilvēki, kas redz pasauli caur krāsām, sajūtām, caur skaistajiem pasaules impulsiem.
cik ļoti pasaule ir mainījusies, tik sasodīti skumji..


un jūra, es pat nespēju izteikt tās sajūtas, ko viņa manī rada.
lūk pie viņas apstājas laiks, tur daba vēl eksistē..
nez, pilnīgi uz viņu gribas lūkoties kā uz senu draugu, nē, drīzāk paziņu, līdz galam neiepazītu, bet ārkārtīgi senu, un šķiet kādā citā laikā, varbūt, ar viņu daudz skaistu brīžu pavadīts...:)


jūtos mazliet laimīgi pacilāta, lai gan iespējams šobrīd man pat tādai nevajadzētu būt.
pusi brīvlaika, man likās, ka podā nolaidīšu savu galvu, vai aprakšu sevi dzīvu..


neesmu es nekāda super blogere, nerakstu pa konkrētu tēmu,regulāri un arī iespējami baudāmi vai taml, bet kkas man šajā visā pasākumā patīk...


Ziniet manī sāk spīdēt saule.
nē, drīzāk varētu teikt "tur aiz mākoņiem ir saule", jo manas debesis vēl nav skaidras, jo tādas tās būs tikai jūnija vidū, bet vienalga es izbaudu.
un baudiet arī jūs :D


Lai skan: Imants Daksis- Gaismas dievs.