„Ir tādas dienas, kad var redzēt – šķietami nesakarīgu lietu sakarību”
sestdiena, 2010. gada 25. septembris
Prožektoru gaismas man ir iemācījušas slēpties, tās ir parādījušas, kur būvēt sienas. Katram dvēselē ir pīķis un vairogs, kas norāda robežu, ciktāl citi drīkst tuvoties.
Kultūras cilvēkam, kam vārds sāp vairāk nekā sitiens, taču vieglāk paciest, ja izdauza viņa logus, nekā ja iebrūk viņa garīgajā pasaulē./Fricis Bārda/
Es esmu bagāts – man pieder viss, kas ar mani ir noticis!
Jo vairāk mēs steidzamies, jo mazāk mums laika. Kā diriģējot simfoniju, – vissvarīgākais ieturēt pareizo tempu, tā tas arī katra cilvēka dzīvē. Ir arī jāiemācās – un man pašai tas bijis visgrūtāk – pacietīgi gaidīt./Zenta Mauriņa/
Es vairs nezinu kā man elpot, tik pretrunīgi dažādas lietas raisās man prātā. Kaut kas ir mainījies un es skatos citādāk uz lietām
Pēdējā laikā vienīgais, kas man šeit top ir melnraksti. Sāktas domas, vai tikai to nobeigums... slīd, slīd uz visām pusēm, nevaru saturēt vienkopus, tādēļ, jā šeit būs to vieta.
***
Neesmu īsti pārliecināts, ka šī planēta ir mūsu mājas. Vei tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka uz zemes esi tūriste? Tu ej pa ielu, un pēkšņi tev šķiet, ka visapkārt atrodas kustīgas pastkartes. Lūk, kā cilvēki te dzīvo, – lai pasargātos no lietus un sniega, viņi mīt lielās mājās jeb vienkārši kastēs, kam malās izgriezti caurumi, pa kuriem var redzēt laukā. Viņi pārvietojas dažādu krāsu mazākās kastēs ar riteņiem apakšā. Šī kastīšu kultūra viņiem nepieciešama tāpēc, ka ikviens cilvēks uztver pats sevi par indivīdu, kas ieslēgts kastē, kuru sauc par ķermeni. Rokas un kājas, un pirksti vajadzīgi, lai darbotos ar zīmuļiem un pildspalvām, un darbarīkiem. Valoda nepieciešama tāpēc, ka cilvēki aizmirsuši, kā sazināties, un acis – tāpēc, ka viņi aizmirsuši, kā skatīties. Dīvaina maza planēta. /Ričards Bahs/
***
Tad, kad tu zināsi visu, tu jau miljards gadus būsi miris.
***
ziniet,kad viegli trīsulīši acs kaktiņos mostās? vis pasaules ziedi tevi sarosās, knosās. ziniet,tad viegli trīsulīši acs kaktiņos mostās viss acīs smaida krāsās laistāS..
***
es esmu laimīgs cilvēks. :)
dzīvoju noskaņās un mirkļu burvībās, cenšos rīkoties spontāni un kalt pati savu ceļu, pie reizes ļaujoties arī kam lielākam par mani.
bet varu pateikt tik to,ka paldies, man ir dotas tik daudz iespēju sevi pilnveidot un apkārt ir tik īpaši cilvēki...
Tu liec man sajust to Ka zem manas ādas nav tikai asinis sārtas Ka zem manu atmiņu rētu kārtas, Slēpjas maigas piparmētras.
Kur likās aug tikai nātres, Un apvijušās vienas vienīgas drātes Tu novilki savas drānas Un atdevi lai tās saplosa vārnas
Nav vairs slimās cerības kārnās, Kas uz manas ielas ganās Ir iezagušās piparmētras Manas dvēseles aulās.
Kāds mazs zēns Uzlūkoja zvaigzni Un sāka raudāt. Un Zvaigzne vaicāja Puisīt Kāpēc tu raudi? Un zēns teica Tu esi tik tālu Es nekad nespēšu Tev pieskarties. Un Zvaigzne sacīja Puisīt Ja es jau nebūtu Tavā sirdī Tu nemaz nespētu Mani saskatīt. /Dž. Magliola/
Paldies, ka man ir iespēja redzēt!
***
principā pēc Onkoloģijas centra apmeklējuma...es sapratu,ka laikam tomēr pateikt paldies un apzināties, cik tomēr ir paveicies,ja Tev un Taviem tuvajiem viss kārtībā ir tiešām daudz. tā ir paradīze, mani draugi, savā ziņā.
vasara. liekas tik tiešām, ka šovasar ar pirkstgaliem esmu aizskārusi laimi... nezinu gan kāpēc viss labais liekas tik neticamais, bet sliktais pašsaprotams.
reizēm patīk iztēloties, ka ar visu savu ķermeni, esību, tu maini savu apkārti, matēriju, plakti.. abas tavas rokas ir divas milzu otas. bet kāpēc gan ne, mēs negribot aizskaram tik daudz dzīvju, nevaram iet pa ceļu neiazskarot akmeņus uz tā.
eh, klausīties tuvākā cilvēka elpā ar ausi pie krūtīm un aizmirst elpot pats, viņa elpa ir tavējā.
klausīties kā akmentiņi krīt ūdenī, kā sniegs gurkst, kā kaķis murrā, zīds pieskaras ādai, ierušināt kājas karstās pludmales smiltīs... vērot kā debesīs parādās zvaigznes vairāk kā saprašanas, likt cilvēkam pasmaidīt... un jūs jautājat kāda ir dzīves jēga? tā ir visur. palīdzēt, kad mēms paldies ir kas vairāk .
eh, es vēlējos parunāt.
Kāpēc runājat par dzīvi, nevis tiecaties to izjust… /Ērihs Marija Remarks/
ai, es dzīvoju NekurNekadZemē, kur nav vajadzīgi pieskārieni ,lai justu. nāc ciemos.
