ardievu *

Pēdējais vārds kā ādamābols smags
Es biju tava asins
Tu negribēji pukstus
tik savus

Piedod, ka nebiju klāt
Dzimtas sāpes manī tā vairs nesāp

Lielie, strupie mākslinieka pirksti
varbūt tagad klusumā
pēdējoreiz noglāsta galvu.

Es nezinu tevi,
un tu negribēji iepazīt
Bet biji mana asins
daļa šodien aizrit

Es ceru, ka reiz liku tev smaidīt
ne tikai pastaro dienu gaidīt..

Uz manām ilgām tiek uzbērtas smiltis
Nu, tu vari lidot

Šodien atdzimst sapņu tilti
Nu kājas ir vieglas
Un skaidrība atmirdz
Viss ir piedošanā.....


*vectēv.

piles

Mūsu  ķermeņi brūk zem galvas, destruktīvie domu graudi ārda šūnas.

*

Es esmu auksta sviedru lāse uz tavas pieres

kas lēnām dvesē.

*

No pirkstu galiem tek sniegpulksteņu ekstrakts

mēs iezīmējam viens otru.

*

Viss ir absolūti absurds un bezjēdzīgs,

tas ir cilvēka galvenais uzdevums

izvēlēties

kam piešķirt jēgu.

*

Aklais neredz lūpukrāsas spilgtumu

tikai ķēpīgu masku, kas liedz

skābeklim un citām lūpām

aizskart patiesību.

*