tagad. par visu..

hah, es esmu brīva.

tādā ziņā, ka es esmu brīva savās domās...

nesen pavērojot cilvēkus sapratu, ka "it īpaši" manā vecumā viņi sevi slēpj, slēpj savas emocijas un domas, jo baidās, ka citi tās nepieņems, kā arī vairākums gadījumu notiek.. (labi, tas nebija nekas jauns), bet tas,ko es sapratu ir, ka pakļaušanās noteiktas sabiedrības rāmjiem man neko nedod. laimīga es arī jutīšos tikai, tad, kad būšu es pati!

un es esmu.

šis laiks ir sasodīti piesātināts, dabā jau notiek sprādziens, skola jāpabeidz piedienīgi, es jūtu, ka dažādu cilvēku cerības tiek liktas uz mani.

vienīgais bērns, galu galā... nez kā būtu, ja es uzspļautu visam, darītu tikai to, ko liek mana sirds..?

a vot reizēm domāju, kas tad īsti ir pareizi- rīkoties sabiedrības labā, vai tomēr savā?

un, ja cilvēka lielākais uzdevums ir nevis būt ierakstītam vēstures grāmatās, bet no sākuma tikt galā pašam ar sevi? Attīstīties sevī?

kā mēs varam attīstīties uz āru, ja iekšā degradējamies? bet labi, nedaudz aizslīdēju.. piedodiet, vai piedod, nezinu, vai kāds šo maz lasa :)

Pēdējo reiz, kad biju pasaku mājā "Undīne" likās, ka mēs visi esam miera ostā, starp mākslu.. likās, ka dvēsele dažādības pēc elpoja, brīnišķīga sajūta, sen nebijusi.

mākslinieki ir cilvēki, kas redz, cilvēki, kas redz pasauli caur krāsām, sajūtām, caur skaistajiem pasaules impulsiem.

cik ļoti pasaule ir mainījusies, tik sasodīti skumji..

un jūra, es pat nespēju izteikt tās sajūtas, ko viņa manī rada.

lūk pie viņas apstājas laiks, tur daba vēl eksistē..

nez, pilnīgi uz viņu gribas lūkoties kā uz senu draugu, nē, drīzāk paziņu, līdz galam neiepazītu, bet ārkārtīgi senu, un šķiet kādā citā laikā, varbūt, ar viņu daudz skaistu brīžu pavadīts...:)

jūtos mazliet laimīgi pacilāta, lai gan iespējams šobrīd man pat tādai nevajadzētu būt.

pusi brīvlaika, man likās, ka podā nolaidīšu savu galvu, vai aprakšu sevi dzīvu..

neesmu es nekāda super blogere, nerakstu pa konkrētu tēmu,regulāri un arī iespējami baudāmi vai taml, bet kkas man šajā visā pasākumā patīk...

Ziniet manī sāk spīdēt saule.

nē, drīzāk varētu teikt "tur aiz mākoņiem ir saule", jo manas debesis vēl nav skaidras, jo tādas tās būs tikai jūnija vidū, bet vienalga es izbaudu.

un baudiet arī jūs :D

Lai skan: Imants Daksis- Gaismas dievs.

viss.

man pietiek tik ar pašiem pirkstu galiem aizskart tavu seju, pacelt kreiso lūpu kaktiņu, ievilkt elpu, satraukti pamirkšķināt... just, ka zem kājām nekā nav.

gaidot tavu izelpu, lai pati izelpotu.

un roku nav, nav ne lūpu, ne acu, vai kāju.

ir kas stipri lielāks par to visu.

jo tur ,kur mēs stāvējām, mūsu jau sen vairs nav.

un es ļoti ceru, ka mēs neatgriezīsimies, nekad..

es izelpoju.

laiks

..tas tik sasodīti ātri skrien.

es joprojām nesaprotu kā cilvēks/cilvēki , kas pirms gada varbūt ir bijuši man neatņemama dzīves sastāvdaļa tādi vairs nav.

lai cik ļoti mani nagi lūztu, kamēr ķeros pie vecām atmiņu paliekām, es tās realitātē atpakaļ vairs neatsaukšu...

tādos momentos pārskrien mazas, visai dzēlīgas skumjas...

Greizsirdība ir bailes, ka otrs būs laimīgs bez tevis.

bet labi, ka šādas domas uznāk tik ik pa laikam :)

P.S

tik patīkami, ka sāku just sauli uz savas ādas, pati nebiju pamanijusi, cik tas ir patīkami... D vitamīn, es jau nāku!

:)

P.S.S

No šī brīža es apbedīju pagājušo gadu, un visp visus aizgājušos gadus un apsolos (pamēģināt) dzīvot šim mirklim (vismaz nedaudz) vairāk kā iepriekš!

Un kad es ieraudzīšu savu pagātni es tai uzsmaidīšu! :p

..jo viņa mani padarija labāku!

nav.

es piedzimu stiklā.

un stiklā man bija jādzimst.

es uz tā redzēju savu elpu..

tā parādījās un nozuda, atkal parādījās un nozuda..

Bet es augu, stikls kļuva mazāks... tas plaisāja un griezīga skaņa manās ausīs kasīja dzīvību,kad vienīgā doma bij palikt kurlai,

lai nejustu, lai nedzirdētu, lai iemigtu..

Bet tas maita neplīsa, tikai lēnām plaisāja... radot sparkšķus un spalgus kliedzienus..

es sākus sist savas dūres pret to, es lūdzos, es bļāvu... bet stikls plīsīs tik tad, kad tam lemts..

rokas asinīs. seja asarās. sirds drumstalās. prāts...

un es augu, un stikls plaisāja...

līdz beidzot ...

viens neliels sprakšķis ļāva sadrumstaloties manai stikla mājai, tie iedūrās gan manī, gan arī nokrita pie kājām... bet nekas, asinis ir pie lietas.

es biju brīva..

gaiss, ko nezināju, tagad spraucās manās plaušās izraisot eiforiju.

krāsas spiedās manās acīs kā gribēdamas nogalināt, bet tomēr mierināt..

skaņas, koki,meži,putni,sirdis... neatkārtojami.

Vējš kutināja manu ādu, saule sildīja.

bet jau atkal.

bez stikla jau nevar.

...un tas tapa no jauna, tik īsā mirklī, ka nespēju pat izelpot..

un jau atkal es situ savas rokas pret to ... atkal un atkal un atkal...

līdz kļūšu stipra...

un sāpēja,sāp un sāpēs,bet ,kad biju ārā es jutu....

mana elpa vairs nebija mana, tā bija pasaules...

Vēl nezinu.Dažas no tām saka, ka es neesmu pārāk pārliecināts, vai šī planēta ir manas mājas. Vai tev nekad nav bijusi sajūta, ka te, uz zemes, esi tikai ekskursants? Tu ej pa ielu un pēkšņi viss apkārt kļūst līdzīgs kustīgai pastkartītei? Ļaudis dzīvo šeit lielās mājveidīgās kārbās, kas vajadzīgas, lai paslēptos no ‘’lietus’’ un ‘’sniega’’. Sānos izgriezti caurumi, lai pa tiem varētu lūkoties ārā. Viņi pārvietojas, izmantodami mazākas kastītes, kas izkrāsotas dažādās krāsās, ar riteņiem stūros. Viņiem ir nepieciešama šī kārbu kultūra, jo katrs domā par sevi kā par iesprostotu kastē, ko sauc par ‘’ķermeni’’. Rokas un kājas, pirksti, lai varētu pārvietot rakstāmo un instrumentus, valodas, jo viņi ir aizmirsuši, kā kontaktēties, acis, jo viņi ir aizmirsuši, kā skatīties. Dīvaina maza planēta. Gribētos te mazliet padzīvot. Un tad ātri atpakaļ uz mājām.

a.n.

Cik dīvaini, bet šī sajūta ir ārkārtīgi pazīstama.... Viss no vienas puses liekas tik īsts , bet no otras varbūt ne mākslīgs, bet pilnīgi noteikti nesaistīts ar mani. Visa ši pasaules kārtīga liekas neloģiska un cilvēka ķermenis pat kroplīgs.

Es esmu cilvēks un neesmu.

Viss liekas nepareizi un nu jau neizbēgami.

Mēs esam egoistiska iznīcinātāju rase..

Cik dīvaini gan kad biju maziņa un arī tagad skatoties uz asfaltu mani pārņem skumjas, jo tur apakšā taču ir zeme. Mēs viņu smacējam. Tur apakšā ir zeme, kur varētu augt koki, bet tur ir tas nolādētais asfalts... es staigāju pa pilsētas ielām, laigan zinu, ka tur varētu skraidīt laimīgi dzīvnieki..

Nu kas tas ir???

Es gaidu, es gaidu ik dienas,

Ka brīnums pie manis reiz nāks

Un visas pelēkās sienas

Kā saule vizuļot sāks.

Varbūt tas taustāms būs rokām,

Varbūt to varēs tik jaust,

Varbūt tas atnāks caur mokām

Vai viegli-kā saulīte aust.

Kad sirdī nemiers būs rimis,

Tas nemiers, kas vajā un plēš,

Es zināšu: brīnums ir dzimis

Un dvēseles tumsu man dzēš.

Es gaidu, nemitos gaidīt

Un ticu, ka brīnums reiz nāks.

Šī ticība atļauj man smaidīt,

Kad sirdi spiež ikdienas vāks.

/Elīna Zālīte/

Cik pareizi gan ir gaidīt? Nezinu, bet negribās šajā jautājumā padoties!

Nu kur tu paliki?

Heh, atceros sevi, kad biju maziņa.

Varēju vien lūkojoties attēlā no bilžu grāmatas iegrimt citā pasaulē, dažnedažādu tēlu, notikumu pasaulē.. un iegrimt viņā tiešām ilgi, barojoties no tās.

Un tad atkal dzīvot tālāk.

Cik es esmu priecīga, ka man bērnībā lasija priekšā pasakas!

Es zinu, ka ir vecāki, kas to nedara- tas zināmā mērā ir noziegums!