***

..un, ko darīt, ja kunģis man ir par mazu?

/lentenis/

es gribu ārā!

kauli.

kauli lūzt,skrāpē, niez un sāp

Ieelpo mazos zvārgulīšus,ko tev sūtu

Es skatos debesīs, kā pacel tos jūtu

Tad noliegsi galvu uz pēdējo skūpstu

Līdz brīdim, kad vairs nebūs siltu lūpu

Ieraugi kaislību, ko pa pastu tev ik vakaru sūtu

Satver pirkstu galu .lai nejūtu vairs klints malu

Es esmu Tava,maza zvārgulīšu skaņa

Noglaud matus, lai nepazaudētu citu acu skatus

Manis vairs nav

Starp klintīm atbalss: nav,nebūs,nav..

Ieelpo mazos zvārgulīšus,ko tev sūtu

es zinu, es prom būdama jūtu

Ik vakaru tu savas krustotās rokas saspied

Un aklu skatu debesīs kauc: "Dievs, atdod!"

Lai cik sāpīgi būtu

Lūk,še, mazos zvārgulīšus sūtu

Ievēro, viņu tik daudz, cik reiz bij man jūtu..

es gribu savu sauli sev līdzās,bet kādēļ ir jāspārdās, jākārpās,..

brīžiem man liekas, ka iekost kaulā otram nav vairs šķērslis, drīz, skatoties uz otru virmo vārds-drīz.

un beigu beigās, es neesmu cilvēks, kurš vadās pēc tā, kad man būs labāk (izņemot pašas primārākās vajadzības),man svarīgāks esi Tu, pat, ja no malas liekas, ka rīkojos netaisnīgi pret sevi, vismaz kā tam vajadzētu būt..

***

no debesīm krīt sadrupis krīts.

stradivārius.

Cik patīkami ir klausīties http://stereomood.com/mood/beautiful

, lēnām malkot kafiju, jau aukstu, bet tomēr garšīgu, aizdedzināt svecītes , tepat uz datorgalda, vērot kā ēnu spēles maina pasauli... un kā mainies tu pati.

iebļauties iekšēji [STOP], vai [PAUSE] un pavērot kā pasaule mainās tev apkārt, principā nav nekā interesantāka kā te un tagad, tā ir viss skaistākā filma un stāsts, mirklis taču ir mūžība!

Mēs jau paši pārvaldam laiku un telpu, kurā dzīvojam, nav jēgas kā muļkiem pukoties, ka nespējam pārvērst šo mirkli mūžībā, spējam, bet pārak par to daudz domājam..

Laiks jau ir cilvēku radīts, bet ja mēs to esam radījuši, tad arī varam darīt,ko vēlamies, stiept, staipī, kā arī locīt...

pavadīt visu mūžu bērnībā un jaunību jau vecumdienās, par to gan reizēm aizmirstam...

***

mmm, kā siltu šokolādi laizīt no lūpām, tā ir domāt par sev mīļo, tik palielinot to skaitlī, ko nemāku nosaukt..

pasmaidīt? droši!

savā ziņā jūtos tā it kā ietu pa pasauli ar milzīgu ledeni rokās un līksmi to laizītu, tad priekšā peļķe, tad kāds to atņem, tad pasaule kļūst pelēka un cilvēki asi, bet ledene tik un tā ir koša un salda, galvenais neaizmirst par to :)

Kādos mezglos, jūs, cilvēki, esat sapinušies!

Paskatoties, liekas, ka vienīgais, ko var redzēt ir trauku šķindoņa

Jums, mākslinieku suga

Nedaudz sakratot lauskas durās visās malās..

***

Skumjas ir brīvas.

Dusmās cilvēks ir sasaistīts. Neiecietība ir rūgta, ir labi, kad tu vari noskatīties pasaulē ar skumjām. Skumjas ir brīvas, un tām ir putnu brīvie spārni. Tāpēc, kad man ir skumji, es skatos uz cilvēkiem no augšas. Nožēla velk atpakaļ pie zemes. Augstprātība gaida, lai kāds tevī skatās. Vai skumjas drīkst uz visu skatīties no augšas?

Skumjas ir dvēseles krēslas stunda. Kad saule nogājusi un zvaigznes vēl nav ausušas. (Neiededz gaismu istabā!)

Rūtīs zila krēsla. Sniegs uz namu jumtiem arvien zilāks. Un skumjas ir kā vārnas zilos, piesnigušos kokos. (Neiededz gaismu istabā!)
Pārpildītā zeme, cik tu esi neatraisīta un nebrīva! Kādos mezglos, jūs, cilvēki, esat sapinušies! Cits cita diegos. Neatšķetināmi. Juceklīgi.
Es skumjās esmu brīvāks par jums. Es laižos, kur gribu. (Neiededz gaismu istabā!)
Vai jums kādreiz ir bijis laiks būt skumjiem? Vai jūs esat varējuši atļauties sev neiedegt gaismu istabā?

/I.Ziedonis/

***

reizēm viss liekas nepareizi, cilvēki uz ielas, laiks, sajūtas, it kā Tev atvērtos acis un to ieraudzītu to, kas varētu būt citādāk.

Sāpes, gan ir viena laba lieta, ne? Uzreiz visi kļūst par draugiem.

bet es neesmu upe, kur veldzēties, manis pašas ūdeņi nav tie dzidrākie...

___________________________________________________
kādu brītiņu aizvēršu durvis.

___________________________________________________

Cik daudz emocijas no cilvēkiem mūsdienās ir tiešām no viņiem pašiem

reizēm liekas, ka mute pati vemj ārā sabiedrībā radītus mēslus

pieskāriens nemelo,tas spēj liekuļot, bet nekad nemelo.

ja Tu pieskaries pareizi, tur nesaskarās ķermeņi, bet gan kas vairāk..

..

mēs esam stulbas kurpju kastes...

nu tās pašas,kurās dzīvojam,

kas tie par veidojumiem?

kas tās par dīvainajām ielām aiz loga?

kurnu datori, telefoni, skeneri, faksi, ipodi un pārējie i...

bezjēdzīgi, kas tas ir?

kas tas par ķermeni, kurš ierobežo? sienas?

tur ir loģika?

es maz esmu cilvēks?

kāpēc man tas liekas neloģiski?

kādi griesti, ja tur ir debesis?

Novembris vienmēr sāp.

Kāpēc?

Kā hroniska slimība. Nē, neviens nekļūst mazāk laimīgs, vienkārši, vienmēr liekas, ka daba skrāpē pret tāfeli ar saviem nagiem un bungādiņām plīstot krīt koku lapas.

Man patīk rudens lapas, man patīk, ka laternu gaisma tajās atspīd, kad naktī ej uz mājām,bet kāpēc kāda cikla beigām jābūt tik sāpīgām?

Mēs baidāmies pazust gaidāmajā aukstumā?

Baidos, ka viss reiz beigsies?

Kāpēc man ir jāgrib vēl? Kāpēc cilvēkiem nekad nav labi?

sajutos slima.

***

ja būtu kaķis, es viņu glaudītu.

Kad nogurstam, mums uzbrūk iedomas, kuras jau sen bijām pārvarējuši.

mani pirkstgali iesprūda, kaut puse tautas tos grūda

aizkrita elpa aiz smakas trūda

kur es kļuvusi tik kūtra?

kāda starpība, pirkstgali šeit, vai aiz stūra..

raujiet, plēšiet, grābjiet, triciet ar ķieģeli, gar seju brauciet, sliktus vārdus manā priekšā kauciet..

es pirkstgalus, kaut dziļāk grūdīšu un jūsu priekšā sprūdīšu..

man vienalga, kustība traucēta un gaļa jums atvesta, es neesmu tik saplēsta, lai gan visu mūžu esmu atplēsta..

kairināju jūsu nervus

iebāzu jūsu rīklēs ,savas apziņas matus

un darīšu to atkal

reiz soli speršu, un aizas savā priekšā ciet vēršu

pa ceļam jūs trieksieties un apjukumā smiesities

izjutīsies jūs badu, nebūs vairs trekno gadu..

nekad neesat sapratuši, ko es jums saku..
jā, tas mani padara traku..
aizver vienreiz to pretīgi sarkano jaku un aived manu prātu uz aku
es piespraudīšu veco tautas saktu un lekšu, tādā veidā jūsu tukšumus segšu...



***

Atnāciet ar mani pastaigā, paņemsim sveci rokās un mēģināsim liesmu noturēt visu vakaru.. kā dzīves laikā dzīvību, ja svece nodzisīs, mūsos kas tajā vakarā nomirs un mēs dzimsim no jauna.

***

Atraksti, ko Tu domā.. Es vēlos Tevi saprast!