Mana maska.
Viņa dzīvo manī, kaut kur starp lāpstiņām.Iztēlojieties kādā krāsā varētu būt miers un tā būs manas maskas gaisma. Tā ir bieza un necaurejama gaismas siena, tas ir apmāniem radīts mūris, kurš no malas liekas necaurejams, ne lodēm skrambājams, lai gan ir vien silti putekļi.
Kad manā priekšā parādās tumsa, dusmas, niknums, naids, it viss, kas grauj šo jau tā sadragāto pasauli. Kad man gribas kliegt un visiem izteikt cik nožēlojami tie reizēm ir savā aklajā naidā- manī pamostas maska. Tā atdzīvojas starp manām lāpstiņām un pārņem mani savā ietvarā.
Šī čaula neaiztur pilnīgi neko. Cik dīvaini ir būt miera avotam citam, ja esmu kā jūra ,kurā ir mūžīgā vētra un reizēm kuģi grimst. Tie grimst tad, kad to viss mazāk gaidu, diemžēl čaulas maldīgā migla apkārtējiem bieži vien neļauj palīdzēt grimstošos kuģus glābt. Reizēm aiz manas mierīgās ārienes grimst mans spēks.
Spēks, kas citiem liekas tik neizsmeļams.
Bet tomēr reizēm šķiet, ka šī maska, šie miera gaismas putekļi esmu patiesā es, bet vētrainā jūra, lūk, tā ir šīs pasaules naida radīts atainojums uz manu dvēseli un sirdi.
Cilvēki saka, ka es esmu gaiša, ka es izstarojot mieru. Cik absurdi gan man tas liekas, bet vai tā ir tikai maska?
Gribas palīdzēt cilvēkiem, gribas viņus piepildīt ar gaismu, bet to nekad es nespēšu , ja pati sevī slīcināšu kuģus. Tādēļ maska ar mani būs vienmēr līdz tā būšu es.
Un kāda ir Tava maska, mans draugs?
Bail atzīt?
bail... man ir bail.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru