nekas-samierinies

/nedaudz izklaidējos ar foto programmām, bet tieši tā es šobrīd jūtos/

bezgalīgs jūtu aptumsums, es neesmu es un gribu mājās.
tā sasodītā pareizības sajūta zūd, to iemaina liela daļa tukšuma.
/skumjas/tās kāpj pa barības vadu līdz mutei un tup tur līdz tiek izvemtas.
es nerunāju par tām skumjām, kas rodas, kad nomirs mājdzīvnieks, lai gan pieņemu, ka nekāda dzīļā skumja klasifikācija nav. Esmu laimīgs cilvēks, es priecājos, bet šīs skumjas ir kā daļa manis pēdējās nedēļās, kā tāda maza glazūriņa, gandrīz nemanāma...

piedodiet par maniem skarbajiem izteiksmes līdzekļiem, varbūt vēlies iedzert tēju? vai pastaigāt pa brasas tumšajām ieliņām?
Es gribu būt spontānāka.

ā, un piedodiet, ka nelēkāju kopā ar rozā trusīšiem, bet tās pašas skumjas, tā nav negatīva emocija, vismaz ir salīdzinoši radošāka kā visas pārējās, destruktīvās emocijas ar negatīvu piesitienu.

Lai cik nenobrieduši vai arī banāli tas liktos, es nesaprotu, kas es esmu. Jā, bezgalīga apziņa, meklējumi, mācīšanās, izklaide, prieks,spēle,bet nu sajūta tāda, ka šķiet, es, kā būdama jauka spēles bumbiņa esmu nedaudz noklīdusi. Šļakatu šļakatām varbūt iekritusi upē, nezinu.
Man jāiemācās spēlēties no sākuma... šis ir lielisks spēļu laukums..
negribas vairs sarežģīt, vēlme pļavas vidū vienkārši gulēt..
un kāds kurš gatavs ar mani skriet,smiet,un visas pārējās jaukās atskaņas.
man patīk ko Imants Daksis @DADcafe teica "Visi cilvēki ir absolūti vientuļi, bet tā kā visi ir vientuļi, sanāk, ka beigu beigās tāds nav neviens"
Ziniet, par ko es te laikam visu laiku maļos ir BRĪVĪBA, brīvība no sevis, un galvenais-brīvība līdzcilvēkos. Vairs gandrīz neredzu sevi savu draugu acīs.
un beigu beigās, kas tad es īsti esmu?
Te, būdama kā Laima?
Kādam meita,meitene,draudzene,pircēja, pārdevēja,dīvaine,romantiķe, kas?

Kāpēc cilvēks ir tik stūrgalvīgs un nespēj dzīvot bez kaut kādiem tukšiem spriedumiem?

p.s Tu, lasītāj, esi ļoti kluss. es tiešām priecātos, ja kādreiz izdzirdētu tevi un saprastu vai mana NekadNekurZeme ir patīkama arī citiem :)