1.jūnijs

Ja nebūtu eksāmenu es teiktu: BRĪVĪBA!

man ir spārni un es lidoju.

bet nē, vēl nav laiks.

vismaz skatoties pa logu, nav sajūta, ka palaižu garām dabas ekstāzi, ja tā var izsacīties.

Šodien no rīta pamostoties es jutos it kā vēl esot murgā, pilnīgi nekādas realitātes sajūtas, acis miglojās, likās, ka eksāmenu uzrakstīt būtu neiespējami..

bēt stāvoklis uzlabojās.

kāda līksme, kāds prieks! :)

uz to mums visiem jāiedzer... kumelīšu tēja, īstenībā laba lieta.

tas nedaudz-off topic.

šodien atradu stāstu:

Bija agrs svētdienas rīts. Ārā spoži mirdzēja saule, kuras stari caur
logu iezagās istabā un apgūlās viņai blakus. Viņai? Izskatīgai rudmatei ar
sārtiem vaigiem un smaidu, kuru neviens cilvēks uz pasaules nespētu aizmirst.
Meitene nebija viena. Starp viņu un koši dzeltenajiem spīdeklīšiem, ko
vienkāršāk mēdz dēvēt par saules stariem, bija vēl kāds – jauns puisis, tāds
klasisks – brūniem matiem, zaļām acīm. Viņā, atšķirībā no šķietami perfekti
veidotās rudmates, nebija nekā īpaša vai neikdienišķa. Abi jaunieši bija kopā.
No malas vērojošajiem ļaudīm varēja šķist, ka viņi nesader, tik atšķirīgi tie
likās, “Kas gan viņus saista?”, nodomāja ikviens, kuri tos redzēja roku rokā,
dodamies taisni uz priekšu. Puisis un meitene lieliski sapratās un vēl lieliskāk
pavadīja laiku viens ar otru, pļāpājot, smejoties, pat raudot, un lūk atbilde uz
svešinieku jautājumu – viņus saistīja mīlestība. Abiem likās, ka ir radīti viens
otram.Kad skaistā meitene pavēra acis un sev blakus ieraudzīja zaļacaino
jaunekli, viņa apmulsa. Krītošie saules stari puisi padarīja neparastu. “Viņš ir
mans,” meitene nodomāja un atkal pievēra acis, lai atlikušās minūtes pavadītu
tik vajadzīgajai atpūtai. Dažus mirkļus vēlāk viņa tikko aizvērtās acis sparīgi
atvēra un atkal palūkojās uz jauno cilvēku, kas gulēja līdzās. Šoreiz meitene
acis vairs neaizvēra. Bezmiegs un nepieciešamā atpūta vairs nelikās svarīgs.
Skatoties puisī, rudo matu īpašniece saprata, kas ir īstas dzīves vērtības, viņa
aizmirsa par visu, un, skatīdamās nogurušajā jaunekļa sejā, ieslīga domās. Domas
prātā šaudījās kā negudras – “Kāpēc viss ir tieši tā un ne savādāk? Vai tā ir
labi? Šķiet, ka jā.. Kautgan vienmēr taču var būt labāk, vaine?” Pie pēdējās
domas meitene apstājās. Viņa piecēlās sēdus un turpināja puisi vērot. Tik
uzmanīgs un koncentrēts bija viņas skatiens, likās, ka tā skaita katru elpas
vilcienu, ko viņš izdarīja. Skatīdamās saules apspīdētaja jaunekļa sejā, viņa
saprata, cik ļoti ir iemīlējusies un tad nonāca pie atbildes uz pēdējo jautājumu
– labāk vairs nevar būt, jo kas gan var būt labāks par atrašanos blakus
cilvēkam, ar kuru tevi saista abpusēja mīlestība?
Sudrablapsa.

cik negribīgi man to gribas atzīt... bet tomēr gribas sajust tos taureņus vēderā, teiksim tā, tie nedaudz rada atkarību.

***

šodienas mazais citāts, ko katram vajadzētu atkārtot kā mantru:

Sakāve nav tad, kad esi nokritis. Sakāve ir tad, kad Tu atsakies
piecelties.

Ondine.

Mans nedēļās citāts:

Jaut.: Cik sirreālisti ir vajadzīgi, lai ieskrūvētu elektrisko spuldzīti?

Atb.: Viens, kurš turēs žirafi, un otrs, kurš bērs vannā krāsainus autoremonta instrumentus.

***

Nesen noskatījos filmu Ondine, , jauka un vienkārša filma, nekas pārsteidzošs, nekas graujošs , viegla, skaista mūzika, mīlestība, jūra un varbūt neliela vēlme noticēt pasakai.

http://www.youtube.com/watch?v=80HzX8UGEKM

Kolins Farels protams zina ko dara :)

Bet jā, šī filma lika saprast cik ļoti es vēlos būt jūras tuvumā, cik ļoti tas man varētu būt būt vajadzīgs un ,ka vairāk par visu es kādreiz vēlētos kuģot! ^^

laba filma.

Un vēl kas, kā beigsies eksāmeni es atdodos dabai un sēžos vilcienā.

Es dievinu vilciena lēno pukšķināšanu, jā, arī cietos ,vecos krēslos, mazo kompāniju, pats labākais-lauku skatu aiz loga... nekādi tramvaji, troleijbusi,autobusi,mikriņi,vai mašīnas... vilcienam ir netverama aura. Nedaudz sena un tā kā viss senais mani piesaista, es dievinu šos čuk čuk bāņus! ^^

Un varbūt uz atvadām varat man ieteikt kādu nodarbi, kas jums rada pozitīvas emocijas! :)

piem, skriešana ar basām kājām pa zāli, ēst konkrētus saldumus utt

es būšu ļoti pateicīga! :)

„Visas pieturas zīmes ir izdomātas”

Mana maska.

Viņa dzīvo manī, kaut kur starp lāpstiņām.
Iztēlojieties kādā krāsā varētu būt miers un tā būs manas maskas gaisma. Tā ir bieza un necaurejama gaismas siena, tas ir apmāniem radīts mūris, kurš no malas liekas necaurejams, ne lodēm skrambājams, lai gan ir vien silti putekļi.
Kad manā priekšā parādās tumsa, dusmas, niknums, naids, it viss, kas grauj šo jau tā sadragāto pasauli. Kad man gribas kliegt un visiem izteikt cik nožēlojami tie reizēm ir savā aklajā naidā- manī pamostas maska. Tā atdzīvojas starp manām lāpstiņām un pārņem mani savā ietvarā.
Šī čaula neaiztur pilnīgi neko. Cik dīvaini ir būt miera avotam citam, ja esmu kā jūra ,kurā ir mūžīgā vētra un reizēm kuģi grimst. Tie grimst tad, kad to viss mazāk gaidu, diemžēl čaulas maldīgā migla apkārtējiem bieži vien neļauj palīdzēt grimstošos kuģus glābt. Reizēm aiz manas mierīgās ārienes grimst mans spēks.
Spēks, kas citiem liekas tik neizsmeļams.
Bet tomēr reizēm šķiet, ka šī maska, šie miera gaismas putekļi esmu patiesā es, bet vētrainā jūra, lūk, tā ir šīs pasaules naida radīts atainojums uz manu dvēseli un sirdi.
Cilvēki saka, ka es esmu gaiša, ka es izstarojot mieru. Cik absurdi gan man tas liekas, bet vai tā ir tikai maska?
Gribas palīdzēt cilvēkiem, gribas viņus piepildīt ar gaismu, bet to nekad es nespēšu , ja pati sevī slīcināšu kuģus. Tādēļ maska ar mani būs vienmēr līdz tā būšu es.


Un kāda ir Tava maska, mans draugs?
Bail atzīt?
bail... man ir bail.

Nu ,mans mīlais draugs, ir pienākusi Tava reize izpausties! Tieši tā, un nemūc prom!

Pastāsti man par to, kad Tu jūties laimīgs!? Kas Tavuprāt ir laime?

(BET NOPIETNI, ATSTĀJ KOMENTĀRU :) )

***

Mēs esam tik sasodīti dažādi, ik pa laikam runāju ar saviem vienaudžiem un liekas, ka kaut kas nav pareizi...

nauda,karjera,nauda,karjera...

vai tā jau tagad ir norma?

pff...

es it kā saprotu, ka tādi cilvēki ir bijuši vienmēŗ, bet tagad uz jautājumu:

"Par ko tu vēlies kļūt?" vairs prātā nenāk "Nu, pirmkārt, par labu cilvēku.."

protams, man ir mērķi, man ir ambīcijas,bet pasakiet man, kurā momentā pasaule kļuva tik egoistiska?

Kāpēc melnais caurums ir melns? *

Šodienu veltu sapņiem.

Jūs, sapņi, tomēr mani vedat uz priekšu... un kā sāk sisties sirds, iezipsnīt acis un gaisā ieplūst gaiss, kad tu saproti, šis sapnis, tava prata radītā ideālisma radība-ir dzīva! :)

pāris aforismi:

Sapnis - domas augšāmcelšanās. /Amiels/

Sapnis ir pati patīkamākā, pati uzticamākā, pati interesantākā sabiedrība: tas padara laika plūdumu nemanāmu. /Buasts/

Nākotne mums laupa tagadni, bet sapņi - īstenību. /Buasts/

Jebkurš sapnis galu galā atrod savu iemiesojumu; katru alku remdēšanai ir savs avots; katri sirdij - sava mīlestība. /Flobērs/

Sapņi šai pasaulei piedod jēgu, rada interesi par to. /Franss/

Sapnis ir varenāks par realitāti. Un, vai vispār var būt savādāk, ja tas ir augstākā realitāte? Tas ir visa esošā dvēsele. /Franss/

Gan bēdās, gan nelaimē mierinājumu rod sapņos. /Humbolts A./

Pa laipu ejot neskaties zvaigznēs. /Latviešu skv./

Sapņi - nav aiziešana no īstenības, bet līdzeklis kā pietuvoties tai. /Moems/

Pat neglītākais no mums sapņo par princi un princesi - nevis nejaušu, bet gan tādu, kas ierodas vienīgi pie mums. /O'Henri/

Sapnis ir labs un derīgs, ja tikai netiek piemirsts, ka tas ir sapnis. /Renāns/

Un kur ir daudz sapņu, tur ir arī daudz veltīgu un tukšu vārdu. /Salamans/

Nepiepildās sapņi, kurus redz slimie, norūpējušies, cietsirdīgie, iemīlējušies un piedzērušies. /Senindiešu izt./

Sapņi - mūsu rakstura stūrakmeņi. /Toro/

Ja esi uzbūvējis gaisa pilis, tas nenozīmē, ka tavs darbs ir bijis veltīgs: tieši šādi ir jāizskatās īstām pilīm. Atlicis tikai tām ielikt pamatus. /Toro/

Kamēr sirds glabā vēlmes, prāts nododas sapņojumiem. /Šatobrians/

Dzīve un sapņi - vienas un tās paša grāmatas lappuses. /Šopenhauers/

***

Mans prāts vēl nav aptvēris šī vasarīgā laika iestāšanos.

Es vēl dzīvoju ziemā, nu labi, varbūt vēlā pavasarī... bet nekas, es jūtu, ka drīz ar arī manī sāks augt zāle un plaukt lapas, pavisam drīz! :)

vinnijs un viņa divi dvīņubrāļi iznīcināja cepuri, un atceraties,ja ejiet pa džungļiem būdami mēnesserdzīgi,lidojušas cepures neaizskariet!

sasodīti sen neesmu neko rakstījusi.

Šodien jūtos nedaudz pikta, jo pateicoties savai saslimšanai, netieku ne uz Jomas ielas svētkiem, uz kuriem tik ļoti vēlējos būt (pēdējos gadus biju bijusi, šķiet kļuvusi par tradīciju) Kā arī muzeju nakts, ak jā, liegt man nakts mākslu ir sāpīgi, auuu.
bet labi.
visu jau nevar vēlēties.

šobrīd kūpinu savā istabā Rimi pirktu vīraku Yogah, nav nemaz tik traki.
izbaudu vientulību.

skan krievu mūzika.., bet nav vēlēšanās parslēgt.
patīk, ka pēdējā laikā nešķiroju kādā valodā klausos skaņdarbus.

Ahā, šodien notika skate Skolēnu pilī ar impro teātri uz dziesmu svētkiem.
Samērā liels haoss un šī nebija mūsu iedvesmas krāšņākā uzstāšanās, pati nezinu kādus šizo murgus sarunāju... (Vainojiet antibiotikas, VAINOJIET TĀS :D) bet labi.
devos uz skolēnu pili ar kājām cauri miera ielas parkam (kapiem) un tas zaļums, kas valdīja apkart! lūk, to es nespēju aprakstīt, putni čivina.. šī sulīgā dzīvības krāsa un smarža, kas par smaržu. man ir pie vienas vietas, ka tur apakšā kkur ir kāds(..), un tas pat nav tik svarīgi, jo tas ir dabas process un mēs esam daļa no dabas.
(tikko ienāca prātā, ka tomēr negribu ,lai mani kremē, bet lab, vēl ir laiks pārdomām)

šodien man prātā nav krāšņi mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi, piedodiet.

bet es atradu kādu stāstiņu pārdomām:

Kāds vīrs, kurš pats to neapzinādamies, allaž izskatījās ļoti saīdzis, kādu dienu gāja garām lielam spogulim, ieraudzīja tur pats sevi un – pārbijās. Viņš nodomāja: „ Ja visi cilvēki šādi izskatītos, tas būtu briesmīgi. Un es taču nemaz neesmu tik saīdzis kā izskatos.”
No šī brīža viņš izlēma vairāk smaidīt. Tas, protams, viņam nenācās viegli. Viņš to atkal un atkal aizmirsa, tāpēc izlīmēja visās iespējamās vietās zīmītes ar uzrakstu: „Vienkārši smaidi!”
Kad bija iemācījies smaidīt, viņš guva pirmo mācību: „Mans smaids kaitina cilvēkus”. Ja viņš, piemēram, uzsmaidīja kādai jaunai sievietei, kura gaidīja pie luksofora blakus esošajā automašīnā, viņa novērsa skatienu, jo izjuta to kā uzbāzīgu interesi. Ja viņš uzsmaidīja kādam vīrietim, tad sastapās ar tik dīvainu reakciju, kādu nekad iepriekš nebija pieredzējis.
Smaids ar acu kontaktu kaitina vairākumu ļaužu, jo smaidot acis izstrāvo ļoti daudz enerģijas. Tik daudz enerģijas ļaudis izstrāvo vien tad, kad izjūt īpašu tuvību vai uzticību. Tāpēc viņš vairs nemēģināja piespiedu kārtā veidot acu kontaktus.
Otrā viņa gūtā pieredze bija daudz labāka. Ja viņš, piemēram, sēdēja kafejnīcā un vienkārši smaidīja, nemeklējot kāda skatu, tad juta, ka citu viesu skatieni arvien biežāk vērsās pie viņa. Viņš pat spēja uztvert domas aiz šiem skatieniem: „Tas ir kāds trakais” vai „Vai viņš ir tikko iemīlējies?”, vai arī „Kāpēc viņš visu laiku smaida?” Šis trešais jautājums citos izraisīja daudz un dažādas domas.
Bieži nekas nenotika, bet dažreiz kāds viņu uzrunāja, un ar šo cilvēku viņš varēja bez jebkādiem pārpratumiem izveidot „acu kontaktu ar smaidu”.
Un kopš viņš bija pieņēmis lēmumu „vienkārši smaidīt” viņš bija kļuvis par laimīgu cilvēku.

Vēl kāds atklājums: „Viņš savu smaidu vairs nespēja apslēpt”.

Vienkāršs jautājums: „Vai Jūs smaidāt šajā brīdī?” :)

www.e-mistika.lv

tagad. par visu..

hah, es esmu brīva.

tādā ziņā, ka es esmu brīva savās domās...

nesen pavērojot cilvēkus sapratu, ka "it īpaši" manā vecumā viņi sevi slēpj, slēpj savas emocijas un domas, jo baidās, ka citi tās nepieņems, kā arī vairākums gadījumu notiek.. (labi, tas nebija nekas jauns), bet tas,ko es sapratu ir, ka pakļaušanās noteiktas sabiedrības rāmjiem man neko nedod. laimīga es arī jutīšos tikai, tad, kad būšu es pati!

un es esmu.

šis laiks ir sasodīti piesātināts, dabā jau notiek sprādziens, skola jāpabeidz piedienīgi, es jūtu, ka dažādu cilvēku cerības tiek liktas uz mani.

vienīgais bērns, galu galā... nez kā būtu, ja es uzspļautu visam, darītu tikai to, ko liek mana sirds..?

a vot reizēm domāju, kas tad īsti ir pareizi- rīkoties sabiedrības labā, vai tomēr savā?

un, ja cilvēka lielākais uzdevums ir nevis būt ierakstītam vēstures grāmatās, bet no sākuma tikt galā pašam ar sevi? Attīstīties sevī?

kā mēs varam attīstīties uz āru, ja iekšā degradējamies? bet labi, nedaudz aizslīdēju.. piedodiet, vai piedod, nezinu, vai kāds šo maz lasa :)

Pēdējo reiz, kad biju pasaku mājā "Undīne" likās, ka mēs visi esam miera ostā, starp mākslu.. likās, ka dvēsele dažādības pēc elpoja, brīnišķīga sajūta, sen nebijusi.

mākslinieki ir cilvēki, kas redz, cilvēki, kas redz pasauli caur krāsām, sajūtām, caur skaistajiem pasaules impulsiem.

cik ļoti pasaule ir mainījusies, tik sasodīti skumji..

un jūra, es pat nespēju izteikt tās sajūtas, ko viņa manī rada.

lūk pie viņas apstājas laiks, tur daba vēl eksistē..

nez, pilnīgi uz viņu gribas lūkoties kā uz senu draugu, nē, drīzāk paziņu, līdz galam neiepazītu, bet ārkārtīgi senu, un šķiet kādā citā laikā, varbūt, ar viņu daudz skaistu brīžu pavadīts...:)

jūtos mazliet laimīgi pacilāta, lai gan iespējams šobrīd man pat tādai nevajadzētu būt.

pusi brīvlaika, man likās, ka podā nolaidīšu savu galvu, vai aprakšu sevi dzīvu..

neesmu es nekāda super blogere, nerakstu pa konkrētu tēmu,regulāri un arī iespējami baudāmi vai taml, bet kkas man šajā visā pasākumā patīk...

Ziniet manī sāk spīdēt saule.

nē, drīzāk varētu teikt "tur aiz mākoņiem ir saule", jo manas debesis vēl nav skaidras, jo tādas tās būs tikai jūnija vidū, bet vienalga es izbaudu.

un baudiet arī jūs :D

Lai skan: Imants Daksis- Gaismas dievs.