iepukstējās.

man šodien papūta mazu dzirkstelīti sirdij un es sajutos siltāk.

kādu brīnumu spēj radīt viens labs vārds, tad smaids tipina pa tavu miesu un tu jūties spoži.

es biju piemirsusi par kādu savu šķautni, ziniet, kad ikdienas gruži aizdambē kādu caurumu...

jēziņ, cik gan viegli ir aizmirst par savām sajūtām ieslīgstot ikdienas stresā, tu jau atkal sāc dzīvot sabiedrības modelī, kaut kur noslēpjas Es.

piemirsu par radīšanas mirkli, par to momentu, kad dzimst un izlien ārā ideja, vārds, krāsa, nav gandrīz nekā skaistāka,kad cilvēks rada.

es biju aizmirsusi radīt, es domāju, es prātuļoju, bet tie ir sava veida meli... tas nesprāgst tagad.

ak, improvizācijas teātrī bija tas brīnišķīgais vingrinājums ar dzejas runāšanu uzreiz,kad tiek iedots nosaukums.

kad cilvēks paskatās sevī un laiž ārā to, kas viņā snauž, tur nevajag mācēt redzēt auras ,lai saprastu, to kā tas mainās..

piem,cilvēks baidās runāt citu priekšā, jo nedod Dievs, kāds ieraudzīs to, ko tu pats vēl neesi sapratis, viņi ieraudzīs to, no kā tu tik ļoti baidies,-patieso tevi.

momentā, kad ir šī dzirkstele cilvēks ir laimīgs, jo viņš savienojās pats ar sevi.. tur rodas tā jautājuma izteiksme sejā, kad liekas, tas neesi tu, kas to nupat darīja, teica, radīja, kkas runāja caur Tevi... mēs esam dziļas ejas, nevis kaut kādas mazas sērkociņkastītes, kā to pataisa plašsaziņas līdzekļi un naudas vara.

paskatieties sev apkārt, mēs taču esam arī radītāji...

Prožektoru gaismas man ir iemācījušas slēpties, tās ir parādījušas, kur būvēt sienas. Katram dvēselē ir pīķis un vairogs, kas norāda robežu, ciktāl citi drīkst tuvoties.

Kultūras cilvēkam, kam vārds sāp vairāk nekā sitiens, taču vieglāk paciest, ja izdauza viņa logus, nekā ja iebrūk viņa garīgajā pasaulē./Fricis Bārda/

Es esmu bagāts – man pieder viss, kas ar mani ir noticis!

Jo vairāk mēs steidzamies, jo mazāk mums laika. Kā diriģējot simfoniju, – vissvarīgākais ieturēt pareizo tempu, tā tas arī katra cilvēka dzīvē. Ir arī jāiemācās – un man pašai tas bijis visgrūtāk – pacietīgi gaidīt./Zenta Mauriņa/

Melnraksts.

Es vairs nezinu kā man elpot, tik pretrunīgi dažādas lietas raisās man prātā.

Kaut kas ir mainījies un es skatos citādāk uz lietām

Pēdējā laikā vienīgais, kas man šeit top ir melnraksti. Sāktas domas, vai tikai to nobeigums... slīd, slīd uz visām pusēm, nevaru saturēt vienkopus, tādēļ, jā šeit būs to vieta.

***

Neesmu īsti pārliecināts, ka šī planēta ir mūsu mājas. Vei tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka uz zemes esi tūriste? Tu ej pa ielu, un pēkšņi tev šķiet, ka visapkārt atrodas kustīgas pastkartes. Lūk, kā cilvēki te dzīvo, – lai pasargātos no lietus un sniega, viņi mīt lielās mājās jeb vienkārši kastēs, kam malās izgriezti caurumi, pa kuriem var redzēt laukā. Viņi pārvietojas dažādu krāsu mazākās kastēs ar riteņiem apakšā. Šī kastīšu kultūra viņiem nepieciešama tāpēc, ka ikviens cilvēks uztver pats sevi par indivīdu, kas ieslēgts kastē, kuru sauc par ķermeni. Rokas un kājas, un pirksti vajadzīgi, lai darbotos ar zīmuļiem un pildspalvām, un darbarīkiem. Valoda nepieciešama tāpēc, ka cilvēki aizmirsuši, kā sazināties, un acis – tāpēc, ka viņi aizmirsuši, kā skatīties. Dīvaina maza planēta.
/Ričards Bahs/

***

Tad, kad tu zināsi visu, tu jau miljards gadus būsi miris.

***

ziniet,kad viegli trīsulīši acs kaktiņos mostās?
vis pasaules ziedi tevi sarosās, knosās.
ziniet,tad viegli trīsulīši acs kaktiņos mostās
viss acīs smaida krāsās laistāS..

***

es esmu laimīgs cilvēks. :)

dzīvoju noskaņās un mirkļu burvībās, cenšos rīkoties spontāni un kalt pati savu ceļu, pie reizes ļaujoties arī kam lielākam par mani.

bet varu pateikt tik to,ka paldies, man ir dotas tik daudz iespēju sevi pilnveidot un apkārt ir tik īpaši cilvēki...

paldies .

Slēpjas maigas piparmētras.

Tu liec man sajust to
Ka zem manas ādas nav tikai asinis sārtas
Ka zem manu atmiņu rētu kārtas,
Slēpjas maigas piparmētras.

Kur likās aug tikai nātres,
Un apvijušās vienas vienīgas drātes
Tu novilki savas drānas
Un atdevi lai tās saplosa vārnas

Nav vairs slimās cerības kārnās,
Kas uz manas ielas ganās
Ir iezagušās piparmētras
Manas dvēseles aulās.

Kāds mazs zēns
Uzlūkoja zvaigzni
Un sāka raudāt.
Un
Zvaigzne vaicāja
Puisīt Kāpēc tu raudi?
Un zēns teica
Tu esi tik tālu
Es nekad nespēšu
Tev pieskarties.
Un Zvaigzne sacīja
Puisīt
Ja es jau nebūtu
Tavā sirdī
Tu nemaz nespētu
Mani saskatīt.
/Dž. Magliola/

Paldies, ka man ir iespēja redzēt!

***

principā pēc Onkoloģijas centra apmeklējuma...es sapratu,ka laikam tomēr pateikt paldies un apzināties, cik tomēr ir paveicies,ja Tev un Taviem tuvajiem viss kārtībā ir tiešām daudz.
tā ir paradīze, mani draugi, savā ziņā.

pirkstgali smiltīs.piezīmes.

vasara.
liekas tik tiešām, ka šovasar ar pirkstgaliem esmu aizskārusi laimi...
nezinu gan kāpēc viss labais liekas tik neticamais, bet sliktais pašsaprotams.

reizēm patīk iztēloties, ka ar visu savu ķermeni, esību, tu maini savu apkārti, matēriju, plakti.. abas tavas rokas ir divas milzu otas.
bet kāpēc gan ne, mēs negribot aizskaram tik daudz dzīvju, nevaram iet pa ceļu neiazskarot akmeņus uz tā.

eh, klausīties tuvākā cilvēka elpā ar ausi pie krūtīm un aizmirst elpot pats, viņa elpa ir tavējā.

klausīties kā akmentiņi krīt ūdenī, kā sniegs gurkst, kā kaķis murrā, zīds pieskaras ādai, ierušināt kājas karstās pludmales smiltīs... vērot kā debesīs parādās zvaigznes vairāk kā saprašanas, likt cilvēkam pasmaidīt... un jūs jautājat kāda ir dzīves jēga? tā ir visur.

palīdzēt, kad mēms paldies ir kas vairāk .

eh, es vēlējos parunāt.

Kāpēc runājat par dzīvi, nevis tiecaties to izjust…
/Ērihs Marija Remarks/

ai, es dzīvoju NekurNekadZemē, kur nav vajadzīgi pieskārieni ,lai justu.
nāc ciemos.

Rīts.

ziniet pēdājā laikā liekas, ka esmu veļasmašīnā, tevi griež un griež, galva reibst, tik daudz jaunu cilvēku un tie krīt caur sietu, pievienojas arī vecie un tu lēnām jūti, ka esi nokļuvis pavisam citā veļas grozā.

it kā es būtu smilsugraudiņš smilškastē un kāds ar pirkstiem lēni braukātu tur ,kur apmēram atrodos.

jauna ēra, jauna ēra, hah, jā- sāk skanēt galvā.


bet cik tas ir labi?


***
šobrīd lietus sasodīti neganti sitās pret manu veco,iedragāto padomju logu. (jā ,tādi vēl pastāv :D)
mati slapji,kajas aukstas un es pat vēl neesmu bijusi ārā.
sēzu uz dienišķajām ,nu jau cik tipiski, antibiotikām, manai imūnsistēmai ir beztermiņa atvaļinājums..


BET..


ko nu tik negatīvi.


ja ticam meterologiem ūdens no debesīm tecēs vēl kādu laiku un ziniet, ko tas nozīmē?

uh, kā basām kājām gribētos paskraidīt un parādīt mēli tiem ,kas slēpjas zem lietussargiem kā savas dzīvības turekļiem.
Vienmēr atcerēšos kā ar Aiju dejojām pamatīgas lietusgāzes laikā pie "Nekādu problēmu",kad uzstājās grupa Ēnas

tāpēc padod ziņu,ja lietainā dienā neviens ar tevi nevēlas iet ārā, izbaudīsim to, no kā citi baidās :)





:)

nekad nav iespējams aiziet, neatstājot aiz sevis pēdas

Lauki. Tā ir vieta,kur padzerties, šķiet Jūlijs pagāja, vainu pie jūras, vai pļavas malā un vientuļi kā arī ar draugiem, bet es vēlos atpakaļ.
Man neko vairak nevajag kā gaisu,dārzu ,ūdeni,kur peldēt un varbūt cilvēku, kas uzsmaida.
Garlaicīgi? Nē,brīvība nav garlaicīga. Pilsētā tevi spiež no visām pusēm, laigan pilsētas burvība ir neatņemama,bet arī-tikai naktī, paldies.



Pēdējā laikā es baidos pazaudēt kaut ko, es baidos, ka man apgriezīs spārnus un man bail to nodarīt citiem , atradu šādu rakstiņu:

Vienmēr.

Vienmēr tev būs bail… kaut ko pazaudēt un kaut ko iegūt. Vienmēr būs bail palikt vienam. Slikti, ja pēkšņi vari kļūt nevajadzīgs, ja vari būt lieks. Ne jau vienmēr cīņā ar dzīvi zaudē tikai vājie. Spēkam nav lielas nozīmes. Uzvaras gūt palīdz galvenokārt griba.
Vienmēr uz šīs zemes šalks jūras, tavu seju slacīs lieti, apdedzinās tuksnešu svelme un atvēsinās pirmais sniegs. Vienmēr būs trokšņainas pilsētas un klusas lauku mājas, skaļi tirgi, kur enerģiskas sievas piedāvās dārgas rozes, un būs aizmirstas mežu pļavas, kur vari saplūkt ziedus, lai pasniegtu savai meitenei vai arī aiznestu uz kapiem, kur guļ tavi piederīgie vai draugi.
Vienmēr pie tevis kāds atnāks un kāds no tevis aizies.
Vienmēr, kamēr tu dzīvosi, tu centīsies gūt laimi, varbūt tā arī nekad neuzzinot, kas ir laime un kādu to vēlējies gūt.
Vienmēr kaut kur blakus vai tālu būs cilvēks, kas tevi gaidīs. Tev tikai šis cilvēks jāatrod. Tev tikai pie šī cilvēka jāaiziet.
Tu kaut vienreiz dzīvē pateiksi – “es tevi mīlu”.
Tev kaut vienreiz dzīvē kāds pateiks – “es tevi mīlu”.
Vienmēr, kamēr dzīvosi, tu būsi cilvēks – tāds, kāds tu esi.

/Egils Lukjanskis/

kā es mīlu savus basus, liekas,ka sirs pa muti izkāps un aizies pie kaimiņiem.


s-citu, paskatieties ārā pa logu un pastāstiet, ko redzat, man priekšā paveras baznīcas krusts ,rimīša prožektors, kas atgādina gaismu tuneļa galā un debesis ,kas ir kaujinieciskā krāsā.
caur maniem padomju caurspīdīgajiem aizskariem izskatās,ka laiks ir apstājies,ilgi veroties kontūrās pazūd jebkāda realtātes sajūta.


Ziniet, varbūt tas ir tikai tādēļ, ka mainīju vidi, bet dzīva es jūtos laukos, pilsēta nekad nav sniegusi tādu gandarījumu.

es pat sevi spēju iztēloties ceļoties agri,lai izslauktu kazu un rušināties dārzā, bet ne tagad, ne šajā dzīvē..
tagad man ir lemta pilsētas burzma un laikam arī daļa mani velk tajā.