ardievu *

Pēdējais vārds kā ādamābols smags
Es biju tava asins
Tu negribēji pukstus
tik savus

Piedod, ka nebiju klāt
Dzimtas sāpes manī tā vairs nesāp

Lielie, strupie mākslinieka pirksti
varbūt tagad klusumā
pēdējoreiz noglāsta galvu.

Es nezinu tevi,
un tu negribēji iepazīt
Bet biji mana asins
daļa šodien aizrit

Es ceru, ka reiz liku tev smaidīt
ne tikai pastaro dienu gaidīt..

Uz manām ilgām tiek uzbērtas smiltis
Nu, tu vari lidot

Šodien atdzimst sapņu tilti
Nu kājas ir vieglas
Un skaidrība atmirdz
Viss ir piedošanā.....


*vectēv.

piles

Mūsu  ķermeņi brūk zem galvas, destruktīvie domu graudi ārda šūnas.

*

Es esmu auksta sviedru lāse uz tavas pieres

kas lēnām dvesē.

*

No pirkstu galiem tek sniegpulksteņu ekstrakts

mēs iezīmējam viens otru.

*

Viss ir absolūti absurds un bezjēdzīgs,

tas ir cilvēka galvenais uzdevums

izvēlēties

kam piešķirt jēgu.

*

Aklais neredz lūpukrāsas spilgtumu

tikai ķēpīgu masku, kas liedz

skābeklim un citām lūpām

aizskart patiesību.

*

par mums-ticīgajiem

miljoniem roku tiecas pret debesīm

vientuļā Dieva meklējumos

ceļi sadzinušies trūdu zemē

lai nenokļūtu viltotajā ellē

ne jau reliģija piešķir jēgu Tavai dzīvei, bet gan Tu reliģijai...

mangaļu ūdens nav labāks vai sliktāks par citiem, jo viss ūdens veldzē, ja esi izslāpis...

rīga

Kad Rīga raud, tās asaras atsitoties pret seno bruģi liek viņai pateikt to, ko citās dienās tā nespēj. Braucot ar roku gar Vecrīgas namu fasādēm, ieelpojot baznīcu smaržu, redzot vēsturi uz katra soļa..

Reizēm ziemā, vakaros, kad pa Vecrīgas ieliņām pat izsalcis balodis nestaigā, kad lēni krītošā sniega dūnu pārvalkā pār ielām, nav neviena pēdas nospieduma. Kāda laterna apspīd ceļa galu, bet tomēr paspēj iededzināt lielās, lēni krītošās sniegpārsliņas. Atdzīvojas aina kā daži gan jauni, gan veci vīrieši, lielām rokām un netīrām mutēm liek kādā ielā tās pirmos bruģa gabalus. Kā kāds vāckungs paceļ monētu ,viegli notrauca gar piedurkni un ieliek kabatā. Mazu meitenīšu smiekli, kas spēlē paslēpes pa mazajām ieliņām. Slimības, kari, tik daudz nes mājas, kurām garām ved mūsu ceļi.

Katru reizi, kad lēniem soļiem ir iespēja izbaudīt laternu gaismu, trauslo soliņu fonā, liekas,ieejot laternu dzeltenajā gaismā tu esi drošībā. Ikkatrs puteklis uz tavas kurpes purngala, ko vēlies notraust kā veca mēra paliekas ir tevis paša radīto māju daļa. Mēs dzīvojam tādā vietā ,kas atspoguļo mūsu trauslo apziņu.

Lai gan mana dzīves vieta neslejas blakus Vecrīgas cēlajiem baznīcu torņiem, bet gan kādā klusā, ar bruģi klātā ieliņā, kas kā māsa līdzinās Vecrīgas burvībai. Es zinu, šīs ir manas mājas.

Kad Rīga raud, tās asaras atsitoties pret seno bruģi liek viņai pateikt to, ko citās dienās tā nespēj. Tad uz sekundes simtdaļu tiek nomazgātas mašīnu izplūdes gāzes un sasistās alus pudeles, tad parādās Rīga tāda, kāda tā mit manā sirdī.

un tikai par 75sant

reizēm uznāk iedvesmas un kaut kas top arī uz diviem čekiem sēžot tramvajā, jā, kopējā summa- 75sant :)

Es sajutu Tevi dienā, kad dzimu

Vairs nebija starp mums nekādu sienu

Es sajutu Tevi dienā, kad dzimu

Gan Tevi, sevi un viņu

Visa pasaule nokrita ceļos manā priekšā

un sveica:

"Ir jauna diena!" tā teica

Un atkal es skāru zāli..

Saule sildīja manu seju..

Pirksti tiecās pret debesīm un sataustīja gaisu

Ausis skāra vecā skaņa

Sirdspuksti

Gan Mani, tavi un viņa

Es sajutu dienā,kad dzimu

(tagad katram ierakstam centīšos pievienot savu zīmējumu vai bildi,

lai precīzāk izteiktos un tā...)

Give & Get Workshop Festival..sajūtas

Sajūtas kāpj pa muti laukā, es nespēju klusēt ...

Tātad viss sākās 25.jūlijā, kad es, Ingus,Māris un Daiga kā arī citi brīvprātīgie iekāpām busiņā, kuru vadīja lieliskais Enriko, lai sāktu Give & Get kārtošanas darbus..
Mēs uz vietas bijām maz, mazāk kā domājām, ka būsim, tomēr savā organiskajā čaklumā izdarījām visu un vēl vairāk :) visas iespējams fiziski grūtās aktivitātes tika paveiktas ar smiekliem un fantastisku pozitīvismu, neviens netika spiests vai apgrūtināts, mēs visu darījām ar aizrautību un, kad nonācām bezdarbībā meklējām nākamo darbiņu. Mērķis attaisno līdzekļus :)

Vakari ar ģitāras skaņām, ugunskurā vārītais ēdiens, smiekli, lieliskie cilvēki, sķūnisms *, fantastiskā daba, lietus,atvēsinošais dīķis, emocijas.. protams, bija gan kāpumi, gan kritumi, bet arī tas bija skaisti :)

Un viss beidzot pats festivāls, festivāla rītu sagaidīju šķūnī, jo telts bij pārāk slapja ,lai gulētu,...ar saviem šķūņa biedriem bijām saritinājušies lielā kamolā un pat pagulējuši peļu pīkstienu un smieklu pavadībā.
Dubļi, satraukums... pāris lietas nenotika kā vajag un likās, vairs nav spēka nekam..bija neliels izsmēlums, bet tik daudz vēl priekšā... un pa lietu un dubļiem sākās pēdējie darbiņi.
un tad tas notika: Festivāls piedzima :)

Cilvēki,cilvēki,cilvēki... smaidi, rosība.. pie ieejas tie tika sagaidīti ar džambas skaņām, un arī atnāca mūsu alga..
Festivāls izdevās,vēljoprojām jūtos tik laimīgi pacilāta, ka tur piedalījos, biju daļa no tā visa, daļa no radīšanas..
Festivāla kulminācija pēdējajā dienā likās mūs visus paceļam spārnos, augstāk kā vēl nekad... un sirdī mājo pateicība visiem, visiem, kas pasmaidīja, kas palīdzēja, Agnesei,Enriko, arī Robim, maniem šņūņa biedriem, nekad neaizmirsīšu kā mēs četratā dzīvojām teltī..

Tā bohēma, miers, harmonija, radošums, tas bija tas ko tik sen biju vēlējusies, kā arī pats galvenais, mīļie... tas ir tikai sākums :)

ir tik daudz ko teikt, bet vārdi ierobežo, toties tas paliks mūsos..

Mēs tiešām visi sadevāmies rokās un radījām ko patiesi skaistu un patiesu :)


*šķūnisms radās starp četriem tā radītājiem Laimu, Ingusu, Daigu un Māri, tā ir atsevišķa reliģija par ko cits stāsts :D


dažas bildes ,ko atradu savā fočikā no sagatavošanas darbiem, draugos gan ielikšu daudz lielāku izvēli :)

nekas-samierinies

/nedaudz izklaidējos ar foto programmām, bet tieši tā es šobrīd jūtos/

bezgalīgs jūtu aptumsums, es neesmu es un gribu mājās.
tā sasodītā pareizības sajūta zūd, to iemaina liela daļa tukšuma.
/skumjas/tās kāpj pa barības vadu līdz mutei un tup tur līdz tiek izvemtas.
es nerunāju par tām skumjām, kas rodas, kad nomirs mājdzīvnieks, lai gan pieņemu, ka nekāda dzīļā skumja klasifikācija nav. Esmu laimīgs cilvēks, es priecājos, bet šīs skumjas ir kā daļa manis pēdējās nedēļās, kā tāda maza glazūriņa, gandrīz nemanāma...

piedodiet par maniem skarbajiem izteiksmes līdzekļiem, varbūt vēlies iedzert tēju? vai pastaigāt pa brasas tumšajām ieliņām?
Es gribu būt spontānāka.

ā, un piedodiet, ka nelēkāju kopā ar rozā trusīšiem, bet tās pašas skumjas, tā nav negatīva emocija, vismaz ir salīdzinoši radošāka kā visas pārējās, destruktīvās emocijas ar negatīvu piesitienu.

Lai cik nenobrieduši vai arī banāli tas liktos, es nesaprotu, kas es esmu. Jā, bezgalīga apziņa, meklējumi, mācīšanās, izklaide, prieks,spēle,bet nu sajūta tāda, ka šķiet, es, kā būdama jauka spēles bumbiņa esmu nedaudz noklīdusi. Šļakatu šļakatām varbūt iekritusi upē, nezinu.
Man jāiemācās spēlēties no sākuma... šis ir lielisks spēļu laukums..
negribas vairs sarežģīt, vēlme pļavas vidū vienkārši gulēt..
un kāds kurš gatavs ar mani skriet,smiet,un visas pārējās jaukās atskaņas.
man patīk ko Imants Daksis @DADcafe teica "Visi cilvēki ir absolūti vientuļi, bet tā kā visi ir vientuļi, sanāk, ka beigu beigās tāds nav neviens"
Ziniet, par ko es te laikam visu laiku maļos ir BRĪVĪBA, brīvība no sevis, un galvenais-brīvība līdzcilvēkos. Vairs gandrīz neredzu sevi savu draugu acīs.
un beigu beigās, kas tad es īsti esmu?
Te, būdama kā Laima?
Kādam meita,meitene,draudzene,pircēja, pārdevēja,dīvaine,romantiķe, kas?

Kāpēc cilvēks ir tik stūrgalvīgs un nespēj dzīvot bez kaut kādiem tukšiem spriedumiem?

p.s Tu, lasītāj, esi ļoti kluss. es tiešām priecātos, ja kādreiz izdzirdētu tevi un saprastu vai mana NekadNekurZeme ir patīkama arī citiem :)