rīga

Kad Rīga raud, tās asaras atsitoties pret seno bruģi liek viņai pateikt to, ko citās dienās tā nespēj. Braucot ar roku gar Vecrīgas namu fasādēm, ieelpojot baznīcu smaržu, redzot vēsturi uz katra soļa..

Reizēm ziemā, vakaros, kad pa Vecrīgas ieliņām pat izsalcis balodis nestaigā, kad lēni krītošā sniega dūnu pārvalkā pār ielām, nav neviena pēdas nospieduma. Kāda laterna apspīd ceļa galu, bet tomēr paspēj iededzināt lielās, lēni krītošās sniegpārsliņas. Atdzīvojas aina kā daži gan jauni, gan veci vīrieši, lielām rokām un netīrām mutēm liek kādā ielā tās pirmos bruģa gabalus. Kā kāds vāckungs paceļ monētu ,viegli notrauca gar piedurkni un ieliek kabatā. Mazu meitenīšu smiekli, kas spēlē paslēpes pa mazajām ieliņām. Slimības, kari, tik daudz nes mājas, kurām garām ved mūsu ceļi.

Katru reizi, kad lēniem soļiem ir iespēja izbaudīt laternu gaismu, trauslo soliņu fonā, liekas,ieejot laternu dzeltenajā gaismā tu esi drošībā. Ikkatrs puteklis uz tavas kurpes purngala, ko vēlies notraust kā veca mēra paliekas ir tevis paša radīto māju daļa. Mēs dzīvojam tādā vietā ,kas atspoguļo mūsu trauslo apziņu.

Lai gan mana dzīves vieta neslejas blakus Vecrīgas cēlajiem baznīcu torņiem, bet gan kādā klusā, ar bruģi klātā ieliņā, kas kā māsa līdzinās Vecrīgas burvībai. Es zinu, šīs ir manas mājas.

Kad Rīga raud, tās asaras atsitoties pret seno bruģi liek viņai pateikt to, ko citās dienās tā nespēj. Tad uz sekundes simtdaļu tiek nomazgātas mašīnu izplūdes gāzes un sasistās alus pudeles, tad parādās Rīga tāda, kāda tā mit manā sirdī.

un tikai par 75sant

reizēm uznāk iedvesmas un kaut kas top arī uz diviem čekiem sēžot tramvajā, jā, kopējā summa- 75sant :)

Es sajutu Tevi dienā, kad dzimu

Vairs nebija starp mums nekādu sienu

Es sajutu Tevi dienā, kad dzimu

Gan Tevi, sevi un viņu

Visa pasaule nokrita ceļos manā priekšā

un sveica:

"Ir jauna diena!" tā teica

Un atkal es skāru zāli..

Saule sildīja manu seju..

Pirksti tiecās pret debesīm un sataustīja gaisu

Ausis skāra vecā skaņa

Sirdspuksti

Gan Mani, tavi un viņa

Es sajutu dienā,kad dzimu

(tagad katram ierakstam centīšos pievienot savu zīmējumu vai bildi,

lai precīzāk izteiktos un tā...)

Give & Get Workshop Festival..sajūtas

Sajūtas kāpj pa muti laukā, es nespēju klusēt ...

Tātad viss sākās 25.jūlijā, kad es, Ingus,Māris un Daiga kā arī citi brīvprātīgie iekāpām busiņā, kuru vadīja lieliskais Enriko, lai sāktu Give & Get kārtošanas darbus..
Mēs uz vietas bijām maz, mazāk kā domājām, ka būsim, tomēr savā organiskajā čaklumā izdarījām visu un vēl vairāk :) visas iespējams fiziski grūtās aktivitātes tika paveiktas ar smiekliem un fantastisku pozitīvismu, neviens netika spiests vai apgrūtināts, mēs visu darījām ar aizrautību un, kad nonācām bezdarbībā meklējām nākamo darbiņu. Mērķis attaisno līdzekļus :)

Vakari ar ģitāras skaņām, ugunskurā vārītais ēdiens, smiekli, lieliskie cilvēki, sķūnisms *, fantastiskā daba, lietus,atvēsinošais dīķis, emocijas.. protams, bija gan kāpumi, gan kritumi, bet arī tas bija skaisti :)

Un viss beidzot pats festivāls, festivāla rītu sagaidīju šķūnī, jo telts bij pārāk slapja ,lai gulētu,...ar saviem šķūņa biedriem bijām saritinājušies lielā kamolā un pat pagulējuši peļu pīkstienu un smieklu pavadībā.
Dubļi, satraukums... pāris lietas nenotika kā vajag un likās, vairs nav spēka nekam..bija neliels izsmēlums, bet tik daudz vēl priekšā... un pa lietu un dubļiem sākās pēdējie darbiņi.
un tad tas notika: Festivāls piedzima :)

Cilvēki,cilvēki,cilvēki... smaidi, rosība.. pie ieejas tie tika sagaidīti ar džambas skaņām, un arī atnāca mūsu alga..
Festivāls izdevās,vēljoprojām jūtos tik laimīgi pacilāta, ka tur piedalījos, biju daļa no tā visa, daļa no radīšanas..
Festivāla kulminācija pēdējajā dienā likās mūs visus paceļam spārnos, augstāk kā vēl nekad... un sirdī mājo pateicība visiem, visiem, kas pasmaidīja, kas palīdzēja, Agnesei,Enriko, arī Robim, maniem šņūņa biedriem, nekad neaizmirsīšu kā mēs četratā dzīvojām teltī..

Tā bohēma, miers, harmonija, radošums, tas bija tas ko tik sen biju vēlējusies, kā arī pats galvenais, mīļie... tas ir tikai sākums :)

ir tik daudz ko teikt, bet vārdi ierobežo, toties tas paliks mūsos..

Mēs tiešām visi sadevāmies rokās un radījām ko patiesi skaistu un patiesu :)


*šķūnisms radās starp četriem tā radītājiem Laimu, Ingusu, Daigu un Māri, tā ir atsevišķa reliģija par ko cits stāsts :D


dažas bildes ,ko atradu savā fočikā no sagatavošanas darbiem, draugos gan ielikšu daudz lielāku izvēli :)

nekas-samierinies

/nedaudz izklaidējos ar foto programmām, bet tieši tā es šobrīd jūtos/

bezgalīgs jūtu aptumsums, es neesmu es un gribu mājās.
tā sasodītā pareizības sajūta zūd, to iemaina liela daļa tukšuma.
/skumjas/tās kāpj pa barības vadu līdz mutei un tup tur līdz tiek izvemtas.
es nerunāju par tām skumjām, kas rodas, kad nomirs mājdzīvnieks, lai gan pieņemu, ka nekāda dzīļā skumja klasifikācija nav. Esmu laimīgs cilvēks, es priecājos, bet šīs skumjas ir kā daļa manis pēdējās nedēļās, kā tāda maza glazūriņa, gandrīz nemanāma...

piedodiet par maniem skarbajiem izteiksmes līdzekļiem, varbūt vēlies iedzert tēju? vai pastaigāt pa brasas tumšajām ieliņām?
Es gribu būt spontānāka.

ā, un piedodiet, ka nelēkāju kopā ar rozā trusīšiem, bet tās pašas skumjas, tā nav negatīva emocija, vismaz ir salīdzinoši radošāka kā visas pārējās, destruktīvās emocijas ar negatīvu piesitienu.

Lai cik nenobrieduši vai arī banāli tas liktos, es nesaprotu, kas es esmu. Jā, bezgalīga apziņa, meklējumi, mācīšanās, izklaide, prieks,spēle,bet nu sajūta tāda, ka šķiet, es, kā būdama jauka spēles bumbiņa esmu nedaudz noklīdusi. Šļakatu šļakatām varbūt iekritusi upē, nezinu.
Man jāiemācās spēlēties no sākuma... šis ir lielisks spēļu laukums..
negribas vairs sarežģīt, vēlme pļavas vidū vienkārši gulēt..
un kāds kurš gatavs ar mani skriet,smiet,un visas pārējās jaukās atskaņas.
man patīk ko Imants Daksis @DADcafe teica "Visi cilvēki ir absolūti vientuļi, bet tā kā visi ir vientuļi, sanāk, ka beigu beigās tāds nav neviens"
Ziniet, par ko es te laikam visu laiku maļos ir BRĪVĪBA, brīvība no sevis, un galvenais-brīvība līdzcilvēkos. Vairs gandrīz neredzu sevi savu draugu acīs.
un beigu beigās, kas tad es īsti esmu?
Te, būdama kā Laima?
Kādam meita,meitene,draudzene,pircēja, pārdevēja,dīvaine,romantiķe, kas?

Kāpēc cilvēks ir tik stūrgalvīgs un nespēj dzīvot bez kaut kādiem tukšiem spriedumiem?

p.s Tu, lasītāj, esi ļoti kluss. es tiešām priecātos, ja kādreiz izdzirdētu tevi un saprastu vai mana NekadNekurZeme ir patīkama arī citiem :)

zdarov!

Šķiet pāris gadsimti pagājuši kopš pēdējoreiz šeit iemetu kādu vārdu, tad nu pazemīgi un nedaudz kautrīgi māju savu roku atkalredzēšanās sveicienā: "Sveiki!"
laika nav, veči!
te būs no visa pa bišķiņam


Lai kā būtu vai nebūtu, cilvēki ir muļķīgi kā ieplīsis gumijnieks.
viņi turēsies pat pie sapuvuša kartupeļa, ja tas būs viņu mīļākais kartupelis..

neļauj sev spert soli uz priekšu, neļauj to apkārtējiem, un beigu beigās tas rada tikpat lielas sāpes it kā kāds iekšā lēni mirtu.

Pliks spīts atstāj emocionālas asiņu peļķes uz ceļiem un sirdī! BEIDZIET!

upi neapstādināsiet

***
Es biju zvejnieka dēls , tu meitene tirgū, kluss gaidītājs.

Gribētos iekāpt laivā, lai to uz priekšu dzen piesietas nāru bizes.

Lai atlido putns ar milzīgiem spārniem, klauvējot ar knābi gar loga rūti un aizvestu mani... uz tā spārniem dusēt.

Lai runājošu vilku bari mani ieskauj, lai uz to mugurām pasauli varētu glābt .

Lai loks ar bultām vienmēr uz pleca, kā Robins Huds, es naktīs šautu par taisnību un lustētu ar mūku.

Ar saindētiem āboliem mest pa piparkūku namiņu.

Būt par vienu no mustangiem un pretoties cilvēkam.

/kkad bij uznācis mans slimais, sapņainais romantisms :D/
***
un bik par smadzenēm :D
cilvēks ir viena ellīgi interesanta būtne, bet lai kādas būtu mūsu funkcijas un talanti, mēs to visu spējam kontrolēt. Jautājums, kurai smadzeņu pusei pakļauties un kā ieturēt līdzsvaru mūsu, tik ļoti racionālajā un "pareizajā" pasaulē..

Kā man patīk šī bilde ar labo un kreiso smadzeņu puslodi.
Praktiski izsaka visu.

LEFT BRAIN FUNCTIONS uses logic detail oriented facts rule words and language present and past math and science can comprehend knowing acknowledges order/pattern perception knows object name reality based forms strategies practical safe

RIGHT BRAIN FUNCTIONS uses feeling "big picture" oriented imagination rules symbols and images present and future philosophy & religion can "get it" (i.e. meaning) believes appreciates spatial perception knows object function fantasy based presents possibilities impetuous risk taking

The War of the Brains

The two brains not only see the world in vastly different ways but, in our current society, the left side just "doesn't get" what the right side is all about. It tends to dismiss anything significant coming into consciousness from its "flaky" cranial twin. Sometimes two sides can actually disagree, resulting in our perception of emotional turmoil from the expressive protests of right brain.

Our conscious mind can only focus on data from one brain at a time. We can switch from one side to the other very quickly (with our corpus collosum intact) but that's not always the most efficient way to act and eventually ultimate authority to enter consciousness is delegated to one brain or the other. In our modern world, this battle is almost always won by the left brain.

It appears that most people will never reach their maximum potential because of compromises that have been made between these two governing bodies. Sometimes skills which the right brain can perform better are routinely handled, with less skill, by the left brain. Ideally, both brains work together in people with optimum mental ability. This coordinating ability may be the key to superior intellectual abilities. In most people, however, the left brain takes control, choosing logic, reasoning and details over imagination, holistic thinking and artistic talent.

Methods have been devised to "shut off" the left brain, allowing the right side to have its say. Creative writing courses often use this method to combat "writer's block." The logical left side is easily bored by lack of input and tends to "doze off" during such activities as meditation (repeating a mantra or word over and over) or in sensory deprivation environments. The right brain is then able to "sneak" into our consciousness, filling our minds with emotional and visual vignettes and freely associated images. All too quickly, though, the left brain will assert itself and dispense with these irrational images, asserting its Spock-like logical dominance and the right brain will have to be content to find expression in dreams.

p.s piedodiet, ka angliski...

svabada.

es nespēju sevi nodefinēt
skapis pilns nevilktu drēbju
ne cilvēks, ne marsa būtne
sūtne?
nē.
absolūta prombūtne.
nespēju sagaidīt, kad tu atgriezīsies!

atkarība.

it kā milzīgi viļņi jūrā, bet bez vēja.

Kā man patīk tā kaislību garša, kas parādās gaisā, tas spēks, kas viņā plosās.
tā sajūta, ka pat viņa spēj nogalināt, tā valdzina.

ko gan izsaka vārds- kaisle, tas varbūt kaut kas viss dziļāk primitīvais, kā arī dvēseles augstākais dzinulis.


fiziskā un garīgā plāna apvienojums.
es negribu runāt par to kā kaut ko pārejošu, jo mirklis tomēr ir mūžīgs.

tās pamatā ir gandrīz viss, kas mums apkārt, māksla, zinātne..paši mēs.


es pilnīgi jūtu kā manī virmo šīs divas dabas, uz pasauli raudzīties caur kaislību un spontanitāti, pilnīgu jūtu prizmu.
un miers, absolūta harmonijas, klusums, plūdums.
it kā milzīgi viļņi jūrā, bet bez vēja.
vai tieši otrādāk, pārpasaulīgs vējš , kas tikai slīpē ūdens virsmu.

pieskāriens.
skatiens.
skūpsts.
glāsts.
otas triepiens.
ģitāras nots.
aktiera netīšu ievērots skatītāja smaids.
asaras.
kliedziens.
un atkal skūpsts.


*Ai, Laimai ir jāiet gulēt :D

iedvesma piedur.

atradu klejojot pa globālo tīmekli, domāju ir vērts šeit iemest, piedodiet, ka angliski.

secondhand inspiration.

by =Corina90

i am more than a girl with dirty hair and burned fingertips.

i am more than the insecurities that pile up and fog my mirror, and more than the cowardice i write about so lovingly on my fractured clavicle. i am not just this freckled skin and i am not these cramping feet that twitch under mahogany desks. i am not the girl that sits in the corner and allows the world to draw a box around me, and i am not the girl to sit and allow the world to thieve my words and plant them in their own private gardens.

i have my poems in a headlock and i am holding them under water until they breathe inspiration again. i am chasing down shadows and demanding they give me my words back, demanding that they spit up what they've stolen from my ribcage as i slumber. i am not the world, but the world is me and i will not sit in quiet as it plunders the dream box at the back of my skull.

you see, these syllables that craft my spine and run through the unseen blue of my veins are not the same when they trip secondhand from your lips. the stolen ideas run red from the mouth of a thief and the counterfeit can be seen from those who cast their eyes on the makeshift tent you hoisted on raided land. you are writing your tragedy with the flaxen hair that falls over my shoulders, and you are spilling your soul in the colors of my voice. you are slipping into my skin when i'm caught unaware and trying it on for size, admiring the flaws in the mirror and imagining up ways to make the nuances yours.

it's a tragic unfolding of events and a sorrowful end, but the graves that you are building around the magnetic core of your life are pilfered and swiped from the graveyard of mine. i am standing on my back porch and watching the ground i have so lovingly planted ripped up; i am watching my windows broken and my front door hanging from the hinges. i am holding my elbows as my home groans and collapses, and though i am splintered, i shed only a tear.

you see, i can build another home and i can plant another garden. i do not have a finite supply of stolen emotions, but an endless fountain of fresh inspiration. so, i will sit in the middle of untouched meadows and i will run the soil through my hands. i will know in the my heart of hearts and my darkest thoughts that i will turn this virgin land into rich and fertile ground. i will plant my stories into the meadow's breast and watch as they flourish. i will breathe life into a new home and stand.

and when you again see fit to steal and claim this as yours, i will simply move on.
i will continue to move and create and pity those who simply imitate.

Laikam izsaka visu, ko vēlos jums šodien teikt.

līnija.

es cenšos noiet pa balto līniju, ko krāsotāji uz iela uzgleznoja jau sen pirms manas dzimšanas.

gribās ar nagiem kasīt to nost, spļaut un notīrīt, nenāk.

es cenšos noiet pa šo līniju kamēr apkārt koki vīst,jo līnija uz to saknēm.

visi iet, visiem jāiet, rātni ejot līnija plašāka un siltāka, cenšoties nokāpt, sašaurinās.



un tad daži nokāpj, aizskrien prom mēli parādījuši, izlaužas no ķēpīgās ,baltās krāsas...
to dvēseles tam piemērotas un mērķis piepildīts, tie laimi smeļ aiz ķēpas kārtas...
es lecu un kāpju atpakaļ, lecu un kāpju atpakaļ, nav tiltu, kas savienotu šīs divas pasaules.. ir kritiens, kurš reiz var būt neatgriezenisks..

kur šobrīd esi Tu?

slāpes pēc .

atsedzu savu muļķīgo romantismu atpakaļ.

es baidījos skatīties.

***
Viņš stāvēja uz kuģa klāja, bija viena no viņa dzīves mierīgākajām naktīm. Ūdens ,šķiet bija gluds kā reiz sastaptas sievietes āda. Visu redzošais spogulis, jūrai samelot nebija iespējams.
Viņš aizsmēķēja.
Slāpes.
Gribējās nedaudz smieties par to, cik gan daudz cilvēku šķīrušies no dzīves jūras vidū slāpju dēļ.
Viņš neatgriezīsies, jo ne jau slāpes pēc ūdens lika tam mirt no iekšienes . Likās it kā uzkaitētu drāšu vītnes viņu žņaugtu un tikai jūrai ir spēja sāpes, kaut nedaudz remdēt.
Viņš nobrauca ar roku gar klāja margu. Uzticama, silta, šis koks nekad nav licis vilties un, ja reiz viņam nāksies sadrupt, tad tikai ar viņu pie stūres.
Kā sieviete var šo idilli izjaukt? Kā viņa, it kā jūrā nogrimušo sirdi par pērli var pārvērst?
Kaisle un satraukums.
Skaļš klusums.
Viņas maigā āda, gaita, kas lika aizmirsties, apslēptais smaids un sarkanā kvēle vaigos.
Mīlestība pret dzīvo.
Kārdinājums.
Likās, ka viņa viņu ieaijā siltumā tikai būdama līdzās.
Klusums.
Viņš vairs nedomās, viņš paliks paliks.
Mēris viņam atņēma mīļoto, viņš sevi atņems dzīvei. Vai tā būs vētra , vai bads, bet pēdējās dzīves nedēļas viņš pavadīs šeit, uz sava kuģa. Veltīdams katru domu viņai, sievietei, kas pārspēja jūru.

Izsmēķējis cigareti viņš to iemeta ūdenī, vērojot kā tā čarkstot nodziest ,viņš pavērās pret debesīm un aizvēra acis.

***

viņas nedaudz atsalušie pirksti nokrita klēpi, aukstums. Aukstums nekad nebij šķērslis, lai smaidītu, bet nu ne jau stindzinošā sajūta rokās radīja izmisumu..

Basās kājas paslēpusi, nu jau vēsajās smiltīs, viņa sēdēja jūras krastā, saule jau kā stundu norietējusi un zvaigznes pacēlušas savas uzkrītošās acis, nu mirkšķināja viņai, vieglo viļņu šļakstu pavadībā.

Cik muļķīgi ir aizbēgt, lai neatrastu, bet ,kad tiešām neatrod -just vilšanos.

Ko viņa īsti gribēja? Aizmigt, nu jau vēsajās smiltīs, sagaidīt vētru, lai tā iepūš to viss dziļākajās jūras dzīlēs un tās ķermenis attopas atsitoties pret kāda kuģa vraku.

Lai kāds iedzēris zvejnieks pievērš lielāku uzmanību, kā tie, kas īstajā dzīvē novēršas..

Viņa pat necentās pavilkt tievu baltos ceļus vairāk zem kleitiņas.

***

tavas stikla sirds šķemba plīstot iedūrās man acī.
nepatīkami.
nemaz nepriecājos.


tavas elpas dvaša aizsviedrēja acis, nu pats varēji ar pirkstu iezīmēt,ko redzēt.

divas stirnas apošņādamas viena otras purniņu.

zaudēta kontrole...

pelnu klāta āda, kauli.

es gandrīz vairs neredzu sauli.

divu mēnešu piebārstītas debesis

debesis pilnas kareivīgas satiksmes.

sārtās lūpas,kodiens.

necilvēcīgs kārdinājums.

patiesība un risks.

uz spēles likts ir viss.

zaudēta kontrole,sāpes.

ap diviem mēnešiem vijās drātes.

saule aizvērusi acis

centās aizmirst uz spēli liktās kārtis.

vienas pārdomas..

Mana valoda-mana dvēseles maska un patiesība.

Jau kopš bērnības mums iestāsta, ka valoda ir galvenais saziņas veids, kamēr bērnos neviens tā īsti neklausās.. jaunība, jaunībā jau neviens neko nesaprot, lai gan tieši tad domas, kas nak ārā no visiem iespējamajiem kanāliem ir vistīrākās, visgaišākās un tuvākās patiesībai, protams, ar vecumu nak viedums, bet ko gan jaunībā nozīmē valoda? Varbūt tā ir kaut kāds virspusējs saziņas veids lokālām grupām, kur visi aprobežojās ar brutāliem primārās vajadzības vārdiem.

Mēs vēl neesam tādā līmenī, lai pilnībā aizskartu augstakus saziņas veidus, tāpēc jāaprobežojas vien ar runu, lai gan man patīk kāds grupas gain fast citāts: “Kāda jēga skaļiem vardiem, kas izskan tālā klusumā”.

Esmu cilvēks, kuram vajag sevi izpaust pec iespējas vairāk veidos, valoda bija pirmais un iespējams pēdējais veids kā es to spēšu, protams, ja liktenis neizdomās, ka par manu lielo muldēšanu man jākļūst mēmai.

Kā māte stāsta es uzreiz sāku runāt pilniem teikumiem, ne atsevišķiem vārdiem, un šķiet viens no maniem mērķiem ir, lai cilvēki manī ieklausās, ierauga to, kas manī ir dziļāk. Tāpēc, kad biju mazāka neliedzu sev izmantot tam laikam gudrākus vārdus, kas valodu krāšņotu... sajūtu taču ir tik daudz, noziegums tās ierobežot vienā vārdā.

Un tomēr ar savu teikto es varu tik brīnišķīgi noslēpties, noslēpties no visa un visiem. Pārliecināt, ka man viss ir kārtībā, pārliecināt par to, ko es gribu,ne jūtu..Ietērpt visu tik brīnišķīgā melu mākonī, ka pašai prieks.

Valoda caur stāstiem un dzeju, jā, reizem ielīst kādā tev piemērotā, tumšā kaktā un rakstīt, rakstīt to, ko mute baidās teikt, vārdu vītnes, tā man tās patīk saukt.

Tā ir viss augstākā patiesība, pasaule, kas dzīvo tevī, cilvēki, vietas, sāpes un prieki, tas viss ir tikpat dzīvs kā tu un es.

Un tomēr, nav nevienas pasaules valodas, kura spētu aprakstīt kau tuvu to mākslu, kas mīt cilvēkā, vārds ierobežo, kamēr ota slīd brīvi, traucē vienīgi lapas mala.

Tāpēc es gaidu, kad cilvēki sasniegs to laiku, kad vairs nevajadzēs melot, vairs nevajadzēs tik daudz slēpties un pazaudēt pierakstīto.

Jau tagad viens skats izsaka vairāk kā grāmata, bet tik maz cilveku māk to lasīt.

Ir tā sajūta, ka ir ko tik daudz teikt, bet lai cik skaistos vai vienkāršos vardos to vīstītu neviens neklausās.

Lai gan,nē, es meloju. Ir cilvēki, kas saprot daudz vairāk un tādos mirkļos tu ieraugi acīs pavīdam to atbildi, kad runā ar viņu. Tu jūti,ka valoda vairs nav vajadzīga. Tas ir reti, bet skaisti.

***

sapratu, ka par to domāju sen... un kā reiz, skolā nācās rakstīt pārspriedumu.

mūza.

basām kājām, viegli dzirksteļojušām, pasaules acīm..no melnās zīlītes plešoties zaliem stariem sākās brūns un pāriet uz zilgan melnu maliņu.. kad iegrimusi tā,tad acis vaļā netaisa.

izspūrušiem matiem..kur atrast var rudens lapas..

kalsna..ar tievām,kā kaili koku zari-rokām, uz pirkstiem trīs gredzeni ar seniem rakstiem,kas vēstī par tās pagātni.

mugurā tai īsa nedaudz ieplēsta toga,toties balta kā pirmais sniegs, kaklā aiz galvas atlikta maska, balta ar sudraba vītņotiem rakstiem, auksta.

bet bieži vien liels, plats, sūnu zaļš apmetnis,kam kapuce gandrīz nosedz acis..

sejā vienmēr no dzīves noreibis smaidiņš.

absolūta grācija, bez maz vai levitācija.

ja apmetņa nav,tad mugura tai vienmēr kaila, reizēm paužot kādus rakstus citreiz tikai kaulaini paverās pasaule.. atslēgas kauls kā čella aprises un kāju potītes, ko vīrieši vēlētos skūpstīt,ja reiz redzētu..

tīk likt savu kalsno, bet skaisti veidoto pirkstu pie lūpām izdvešot vienu vienīgu : "Šuš"

it kā viegls pavasara vējiņš iepūstu ausī.

tā bieži vien stāv man aiz muguras un ar savu esamības gaismu palīdz ieraudzīt pasaules īstās krāsas..

tā nekad neraud un nekad skaļi nesmejās,bet izjūt to daudz vairāk kā jebkurš..

reizēm tā pazūd, pazūd uz nenoteiktu laiku, reizēm neļauju tai pietuvoties, atgrūžu..

bet tik un tā atrod ceļu atpakaļ, reizēm.. aiz stūra, vai tējas krūzē, reizēm slepjās aiz rūtiņām burtnīcā.. reizēm kā traka dejo kamīna liesmās, vai iedūdo ģitāras trinkšķos..

viss labāk to saskatīt savu draugu acīs.. tā ielien pat tur, lai zinu, ka nekad tā mani nepametīs..

Un kāda tā ir Tev?

vai skola nogalina mūsu kreativitāti??

Man liekas šo tēmu ļoti labi izsaka šis komentārs:

I'm a 14 year old girl in England. In my school we get 4 hours of maths a week, and only half an hour of art. The only thing I've ever felt I could do well (besides Latin) is art. My imagination is what I value most and it's what I'm proud of. I've always been a bit of an outsider and I have never agreed with any teachers but my creative writing and art. They totally support ken. I work best when I'm left to do my own thing. I do feel like I'm undervalued. They try to squash creativity out of us

godīgi saku,ka tā esmu jutusies vienmēr un arvien vairāk man ir grūti pievērsties šai-
akadēmiskajai izglītībai.

bet lūk, mūsdienās bez tās... jā.

PATH.

Liekas, ka elpoju stikla lauskas.

kaut kas nav, vai es patiesi esmu aizgājusi pa nepareizu ceļu? Jau?

Es nesaprotu.

Ir dienas, kad liekas, -ik soli Tev saule skūpsta pēdas, lai cik tumša būtu diena.

Un nedomājiet, siltums manī vienmēr būs un nelaimīga es ne būt neesmu.

Ik katrs mēs izskrienam dzīvē jau ar iepriekš iedotu ceļu, no kura takas ved vairāk ka domājams, kam līdzīgu blakus ir daudz.. Bet ir tas viens, tas uz kura sirds saaug ar apkārtējo, kur nevajag karti,lai ietu, jo,kad esi uz tā... tu zini visu.

Es apzinos sevi un zemi, es apzinos to, ko iespējams spētu.. un svarīgi ir tas,kurp eju.

Es zinu un redzu daudz labu ceļu, brīnišķīgu un skaistu, bet es nesperu soli.
Stāvu nobijusies un apjukusi, stāvu..

Šeit ir labi, te putni čivina un vēl saule uz pakauša spīd... Bet tā nevar mūžīgi.
Palīdzi?

***

iz Valentīndienas.

Viena no leģendām vēsta, ka Valentīns bijis Senās Romas priesteris. Kad imperators Klaudijs II (m. ē. 3. gadsimts) secināja, ka neprecēti vīrieši ir labāki karotāji nekā tie, kam ir sieva un ģimene, viņš aizliedza jauniem, neprecētiem vīriešiem precēties. Tas taču bija milzīgs daudzums potenciālo karotāju! Priesteris Valentīns, kas saprata šā lēmuma netaisnīgumu, nepakļāvās imperatora pavēlei un turpināja slepus laulāt iemīlējušos pārus. Kad Valentīna nepakļaušanos atklāja, Klaudijs piesprieda viņam nāvessodu.

***

Un, ko TU domā par savu ceļu, par ceļu kā tādu, ko TU domā par mīlestības cenu un ŠO dienu??

Neesi kautrīgs, pasaki savas domas!

atmiņas.

Kurni tur, lai par tevi atkal aizmirstu,lūdzu.

es domāju,ka man vienalga,ka esmu aizmirsusi,ka bijušais vairs nav nozīmīgs..

bet atliek vien notikt mazai plūsmiņai, mazam taureņa spārna pieskārienam, lai tagadne būtu pagātne un pagātne-tagadne.

It kā nebūtu pagājuši gadi, it kā laika nebūtu.

Tu esi atgriezies-manu atmiņu vergs.

kurni,kur vienmēr.

vēderā un starp ribām

netaisnība un skumjas

cik atmiņas gan var būt dumjas.

par spīti tam,ka tās nemainās, mainos es..un man gribās to pierādīt,

lai atmiņas mani neatpazīst..

ar atmiņām vispār interesanti.

tas ir kaut kas brīnišķīgs, kaut kas veldzējošs, kaut kas,kas ir tikai Tev.

tavs kodekss, tava unikālā pieredze un redzējums.

kas tāds kas savā ziņā mainījis visu.

un es pateicos par tām, kas man dotas.

bet

noslēpjot tās pārāk dziļi, piedzīvojot to atkal augšāmcelšanos

tas viss liekas daudz neticamāks..

kā ļauni meli,kas uzglūn...

es saku -paldies, paldies visam!

bet kurnēt gribas līdz kaulam...

man ir auksti.

kāju pirksti salst,

tie nekur nevar bez manis aizskriet,

žēl gan.

***

trīcošs lūpu kaktiņš

ik vakarā,kad smaidi

kad knapi rokas valdam

un mīļas frāzes svaidam

*

tas pasaka daudz vairāk, kā

mokpilns vārdu slaktiņš..

***

marmora krellītes viņas kaklā

visu mūžu tās meitenes smacē

smagas un bālas, tās guļ divas kārtas

bet visiem tās patīk, vienalga cik

zila ir āda zem to varas

cik elpa smaga un stāja vāja

marmora krellītes viņas kaklā

padara skaistāku citu skatā

bezvērtīgas sāpes jums jāliek malā

metiet tās krellītes sārtā

ir dažas,kas mēģina,neliek jau startā

visu mūžu citas tās zākā

kaut pašas saprot,ka marmora

krellītes kaklā

padara skaistumu rētā.

***

atradu savu 2006.gada dienasgrāmatu, laikam to varētu nosaukt par vienu no līdz šim interesantākajiem un manas personības veidošākajiem periodiem,nepilnu 4 mēnešu laikā man mainījas rokraksts radikāli..tad bija viss vairāk -Kāpēc? un viss vairāk- Tieši tāpēc!tad es sapratu,ko nozīmē-sāpēt un,ko mīlēt (jā, tad es sapratu sajūtas,atdot savu dzīvību cita labā nozīmi). Laikam 12.gados daudz,ko sagremot.
dienasgrāmata pilna ar dažādiem dzejoļiem, iedvesmas pilns laiks, tad sapratu,ko nozīmē apzināti ielikt emociju izpausmē.. vismaz aptuveni.
interesanti ir lasīt savas tā laika fantāzijas, par mīlestību, par ciešanām un dzīvi... Šķiet daļēji dzīvoju fantāzijas pasaulē,lai norobežotos no realitātes..laikam tagadne, tad liktos tikai muļķīgs sapnis..

***

Pēdējās dienās cilvēki atgādina par pagātni un mudina par nākotni,

tādā veidā vēlos saprast,kas par radījumu esmu tagad..

.tas viss vaine? vienā.

Kristiāna Elīze.

Jau kuro reizi atveru jaunu ziņu un netieku līdz publicēšanai, jaunais gads jau veic apgriezienus.

Varbūt vnk ir pārāk daudz sakāmā? Varbūt.

Kāpēc Kristiāna Elīze?

Es tā gribu nosaukt šī brīža laiku manā dzīvē, šī brīža stadiju, emociju stabilitāti, nezinu...

šī manas dvēseles un apziņas daļa ir Kristiāna Elīze, iepazīstieties!

Un viņai zibsnī acis, lai gan tā dzīvo nedaudz nodalīti no ķermeņa pie reizes izbaudot visus tā priekus.

tā stāv uz laipiņas un negrib iet tālāk , it kā muļķīgi ķiķinot jau nokļūst līdz galam, bet tad atkal atkāpjas, it kā starp diviem ceļiem būtu viss ērtāk..

nu tā kā meitene bildē:

Tur lietussargu, lai gan viņš tikai traucē un tas, ka viņš kaut kā varētu palīdzēt ir tikai ilūzija.

***

Vakar kino 'Rīga' biju uz Akianes viesošanos http://artakiane.com/ ,

tiešām nenožēloju, tas tikai vēlreiz lika saprats,kam dzīvē man sekot, uz ko tiekties un, ka sabiedrība sāk saprast to, ko manuprāt vajadzēt saukt par patiesību... lai gan, jebkurā gadījuma katram tā ir sava.

Aizejiet, ja kājas nav slinkas vēl var iet paklausīties un parunāt..

25.01.2011. plkst. 18:30 Valmieras Kultūras centrā, Rīgas ielā 10, Valmierā 27.01.2011. plkst. 15:00 Latvijas Universitātē, Raiņa bulv. 9, Rīgā

Hah, pilnīgi reklāma sanāca.. :D

***

Jūtat vai nē, bet pēdējā laikā domas daudz ātrāk materializējas..

Izmantojiet to savā labā! :)

***

Kristiāna Elīze jums saka, arlabunakti! Atcerieties, kas tomēr ir galvenais! :)