rīga

Kad Rīga raud, tās asaras atsitoties pret seno bruģi liek viņai pateikt to, ko citās dienās tā nespēj. Braucot ar roku gar Vecrīgas namu fasādēm, ieelpojot baznīcu smaržu, redzot vēsturi uz katra soļa..

Reizēm ziemā, vakaros, kad pa Vecrīgas ieliņām pat izsalcis balodis nestaigā, kad lēni krītošā sniega dūnu pārvalkā pār ielām, nav neviena pēdas nospieduma. Kāda laterna apspīd ceļa galu, bet tomēr paspēj iededzināt lielās, lēni krītošās sniegpārsliņas. Atdzīvojas aina kā daži gan jauni, gan veci vīrieši, lielām rokām un netīrām mutēm liek kādā ielā tās pirmos bruģa gabalus. Kā kāds vāckungs paceļ monētu ,viegli notrauca gar piedurkni un ieliek kabatā. Mazu meitenīšu smiekli, kas spēlē paslēpes pa mazajām ieliņām. Slimības, kari, tik daudz nes mājas, kurām garām ved mūsu ceļi.

Katru reizi, kad lēniem soļiem ir iespēja izbaudīt laternu gaismu, trauslo soliņu fonā, liekas,ieejot laternu dzeltenajā gaismā tu esi drošībā. Ikkatrs puteklis uz tavas kurpes purngala, ko vēlies notraust kā veca mēra paliekas ir tevis paša radīto māju daļa. Mēs dzīvojam tādā vietā ,kas atspoguļo mūsu trauslo apziņu.

Lai gan mana dzīves vieta neslejas blakus Vecrīgas cēlajiem baznīcu torņiem, bet gan kādā klusā, ar bruģi klātā ieliņā, kas kā māsa līdzinās Vecrīgas burvībai. Es zinu, šīs ir manas mājas.

Kad Rīga raud, tās asaras atsitoties pret seno bruģi liek viņai pateikt to, ko citās dienās tā nespēj. Tad uz sekundes simtdaļu tiek nomazgātas mašīnu izplūdes gāzes un sasistās alus pudeles, tad parādās Rīga tāda, kāda tā mit manā sirdī.