***

..un, ko darīt, ja kunģis man ir par mazu?

/lentenis/

es gribu ārā!

kauli.

kauli lūzt,skrāpē, niez un sāp

Ieelpo mazos zvārgulīšus,ko tev sūtu

Es skatos debesīs, kā pacel tos jūtu

Tad noliegsi galvu uz pēdējo skūpstu

Līdz brīdim, kad vairs nebūs siltu lūpu

Ieraugi kaislību, ko pa pastu tev ik vakaru sūtu

Satver pirkstu galu .lai nejūtu vairs klints malu

Es esmu Tava,maza zvārgulīšu skaņa

Noglaud matus, lai nepazaudētu citu acu skatus

Manis vairs nav

Starp klintīm atbalss: nav,nebūs,nav..

Ieelpo mazos zvārgulīšus,ko tev sūtu

es zinu, es prom būdama jūtu

Ik vakaru tu savas krustotās rokas saspied

Un aklu skatu debesīs kauc: "Dievs, atdod!"

Lai cik sāpīgi būtu

Lūk,še, mazos zvārgulīšus sūtu

Ievēro, viņu tik daudz, cik reiz bij man jūtu..

es gribu savu sauli sev līdzās,bet kādēļ ir jāspārdās, jākārpās,..

brīžiem man liekas, ka iekost kaulā otram nav vairs šķērslis, drīz, skatoties uz otru virmo vārds-drīz.

un beigu beigās, es neesmu cilvēks, kurš vadās pēc tā, kad man būs labāk (izņemot pašas primārākās vajadzības),man svarīgāks esi Tu, pat, ja no malas liekas, ka rīkojos netaisnīgi pret sevi, vismaz kā tam vajadzētu būt..

***

no debesīm krīt sadrupis krīts.

stradivārius.

Cik patīkami ir klausīties http://stereomood.com/mood/beautiful

, lēnām malkot kafiju, jau aukstu, bet tomēr garšīgu, aizdedzināt svecītes , tepat uz datorgalda, vērot kā ēnu spēles maina pasauli... un kā mainies tu pati.

iebļauties iekšēji [STOP], vai [PAUSE] un pavērot kā pasaule mainās tev apkārt, principā nav nekā interesantāka kā te un tagad, tā ir viss skaistākā filma un stāsts, mirklis taču ir mūžība!

Mēs jau paši pārvaldam laiku un telpu, kurā dzīvojam, nav jēgas kā muļkiem pukoties, ka nespējam pārvērst šo mirkli mūžībā, spējam, bet pārak par to daudz domājam..

Laiks jau ir cilvēku radīts, bet ja mēs to esam radījuši, tad arī varam darīt,ko vēlamies, stiept, staipī, kā arī locīt...

pavadīt visu mūžu bērnībā un jaunību jau vecumdienās, par to gan reizēm aizmirstam...

***

mmm, kā siltu šokolādi laizīt no lūpām, tā ir domāt par sev mīļo, tik palielinot to skaitlī, ko nemāku nosaukt..

pasmaidīt? droši!

savā ziņā jūtos tā it kā ietu pa pasauli ar milzīgu ledeni rokās un līksmi to laizītu, tad priekšā peļķe, tad kāds to atņem, tad pasaule kļūst pelēka un cilvēki asi, bet ledene tik un tā ir koša un salda, galvenais neaizmirst par to :)

Kādos mezglos, jūs, cilvēki, esat sapinušies!

Paskatoties, liekas, ka vienīgais, ko var redzēt ir trauku šķindoņa

Jums, mākslinieku suga

Nedaudz sakratot lauskas durās visās malās..

***

Skumjas ir brīvas.

Dusmās cilvēks ir sasaistīts. Neiecietība ir rūgta, ir labi, kad tu vari noskatīties pasaulē ar skumjām. Skumjas ir brīvas, un tām ir putnu brīvie spārni. Tāpēc, kad man ir skumji, es skatos uz cilvēkiem no augšas. Nožēla velk atpakaļ pie zemes. Augstprātība gaida, lai kāds tevī skatās. Vai skumjas drīkst uz visu skatīties no augšas?

Skumjas ir dvēseles krēslas stunda. Kad saule nogājusi un zvaigznes vēl nav ausušas. (Neiededz gaismu istabā!)

Rūtīs zila krēsla. Sniegs uz namu jumtiem arvien zilāks. Un skumjas ir kā vārnas zilos, piesnigušos kokos. (Neiededz gaismu istabā!)
Pārpildītā zeme, cik tu esi neatraisīta un nebrīva! Kādos mezglos, jūs, cilvēki, esat sapinušies! Cits cita diegos. Neatšķetināmi. Juceklīgi.
Es skumjās esmu brīvāks par jums. Es laižos, kur gribu. (Neiededz gaismu istabā!)
Vai jums kādreiz ir bijis laiks būt skumjiem? Vai jūs esat varējuši atļauties sev neiedegt gaismu istabā?

/I.Ziedonis/

***

reizēm viss liekas nepareizi, cilvēki uz ielas, laiks, sajūtas, it kā Tev atvērtos acis un to ieraudzītu to, kas varētu būt citādāk.

Sāpes, gan ir viena laba lieta, ne? Uzreiz visi kļūst par draugiem.

bet es neesmu upe, kur veldzēties, manis pašas ūdeņi nav tie dzidrākie...

___________________________________________________
kādu brītiņu aizvēršu durvis.

___________________________________________________

Cik daudz emocijas no cilvēkiem mūsdienās ir tiešām no viņiem pašiem

reizēm liekas, ka mute pati vemj ārā sabiedrībā radītus mēslus

pieskāriens nemelo,tas spēj liekuļot, bet nekad nemelo.

ja Tu pieskaries pareizi, tur nesaskarās ķermeņi, bet gan kas vairāk..

..

mēs esam stulbas kurpju kastes...

nu tās pašas,kurās dzīvojam,

kas tie par veidojumiem?

kas tās par dīvainajām ielām aiz loga?

kurnu datori, telefoni, skeneri, faksi, ipodi un pārējie i...

bezjēdzīgi, kas tas ir?

kas tas par ķermeni, kurš ierobežo? sienas?

tur ir loģika?

es maz esmu cilvēks?

kāpēc man tas liekas neloģiski?

kādi griesti, ja tur ir debesis?

Novembris vienmēr sāp.

Kāpēc?

Kā hroniska slimība. Nē, neviens nekļūst mazāk laimīgs, vienkārši, vienmēr liekas, ka daba skrāpē pret tāfeli ar saviem nagiem un bungādiņām plīstot krīt koku lapas.

Man patīk rudens lapas, man patīk, ka laternu gaisma tajās atspīd, kad naktī ej uz mājām,bet kāpēc kāda cikla beigām jābūt tik sāpīgām?

Mēs baidāmies pazust gaidāmajā aukstumā?

Baidos, ka viss reiz beigsies?

Kāpēc man ir jāgrib vēl? Kāpēc cilvēkiem nekad nav labi?

sajutos slima.

***

ja būtu kaķis, es viņu glaudītu.

Kad nogurstam, mums uzbrūk iedomas, kuras jau sen bijām pārvarējuši.

mani pirkstgali iesprūda, kaut puse tautas tos grūda

aizkrita elpa aiz smakas trūda

kur es kļuvusi tik kūtra?

kāda starpība, pirkstgali šeit, vai aiz stūra..

raujiet, plēšiet, grābjiet, triciet ar ķieģeli, gar seju brauciet, sliktus vārdus manā priekšā kauciet..

es pirkstgalus, kaut dziļāk grūdīšu un jūsu priekšā sprūdīšu..

man vienalga, kustība traucēta un gaļa jums atvesta, es neesmu tik saplēsta, lai gan visu mūžu esmu atplēsta..

kairināju jūsu nervus

iebāzu jūsu rīklēs ,savas apziņas matus

un darīšu to atkal

reiz soli speršu, un aizas savā priekšā ciet vēršu

pa ceļam jūs trieksieties un apjukumā smiesities

izjutīsies jūs badu, nebūs vairs trekno gadu..

nekad neesat sapratuši, ko es jums saku..
jā, tas mani padara traku..
aizver vienreiz to pretīgi sarkano jaku un aived manu prātu uz aku
es piespraudīšu veco tautas saktu un lekšu, tādā veidā jūsu tukšumus segšu...



***

Atnāciet ar mani pastaigā, paņemsim sveci rokās un mēģināsim liesmu noturēt visu vakaru.. kā dzīves laikā dzīvību, ja svece nodzisīs, mūsos kas tajā vakarā nomirs un mēs dzimsim no jauna.

***

Atraksti, ko Tu domā.. Es vēlos Tevi saprast!

iepukstējās.

man šodien papūta mazu dzirkstelīti sirdij un es sajutos siltāk.

kādu brīnumu spēj radīt viens labs vārds, tad smaids tipina pa tavu miesu un tu jūties spoži.

es biju piemirsusi par kādu savu šķautni, ziniet, kad ikdienas gruži aizdambē kādu caurumu...

jēziņ, cik gan viegli ir aizmirst par savām sajūtām ieslīgstot ikdienas stresā, tu jau atkal sāc dzīvot sabiedrības modelī, kaut kur noslēpjas Es.

piemirsu par radīšanas mirkli, par to momentu, kad dzimst un izlien ārā ideja, vārds, krāsa, nav gandrīz nekā skaistāka,kad cilvēks rada.

es biju aizmirsusi radīt, es domāju, es prātuļoju, bet tie ir sava veida meli... tas nesprāgst tagad.

ak, improvizācijas teātrī bija tas brīnišķīgais vingrinājums ar dzejas runāšanu uzreiz,kad tiek iedots nosaukums.

kad cilvēks paskatās sevī un laiž ārā to, kas viņā snauž, tur nevajag mācēt redzēt auras ,lai saprastu, to kā tas mainās..

piem,cilvēks baidās runāt citu priekšā, jo nedod Dievs, kāds ieraudzīs to, ko tu pats vēl neesi sapratis, viņi ieraudzīs to, no kā tu tik ļoti baidies,-patieso tevi.

momentā, kad ir šī dzirkstele cilvēks ir laimīgs, jo viņš savienojās pats ar sevi.. tur rodas tā jautājuma izteiksme sejā, kad liekas, tas neesi tu, kas to nupat darīja, teica, radīja, kkas runāja caur Tevi... mēs esam dziļas ejas, nevis kaut kādas mazas sērkociņkastītes, kā to pataisa plašsaziņas līdzekļi un naudas vara.

paskatieties sev apkārt, mēs taču esam arī radītāji...

Prožektoru gaismas man ir iemācījušas slēpties, tās ir parādījušas, kur būvēt sienas. Katram dvēselē ir pīķis un vairogs, kas norāda robežu, ciktāl citi drīkst tuvoties.

Kultūras cilvēkam, kam vārds sāp vairāk nekā sitiens, taču vieglāk paciest, ja izdauza viņa logus, nekā ja iebrūk viņa garīgajā pasaulē./Fricis Bārda/

Es esmu bagāts – man pieder viss, kas ar mani ir noticis!

Jo vairāk mēs steidzamies, jo mazāk mums laika. Kā diriģējot simfoniju, – vissvarīgākais ieturēt pareizo tempu, tā tas arī katra cilvēka dzīvē. Ir arī jāiemācās – un man pašai tas bijis visgrūtāk – pacietīgi gaidīt./Zenta Mauriņa/

Melnraksts.

Es vairs nezinu kā man elpot, tik pretrunīgi dažādas lietas raisās man prātā.

Kaut kas ir mainījies un es skatos citādāk uz lietām

Pēdējā laikā vienīgais, kas man šeit top ir melnraksti. Sāktas domas, vai tikai to nobeigums... slīd, slīd uz visām pusēm, nevaru saturēt vienkopus, tādēļ, jā šeit būs to vieta.

***

Neesmu īsti pārliecināts, ka šī planēta ir mūsu mājas. Vei tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka uz zemes esi tūriste? Tu ej pa ielu, un pēkšņi tev šķiet, ka visapkārt atrodas kustīgas pastkartes. Lūk, kā cilvēki te dzīvo, – lai pasargātos no lietus un sniega, viņi mīt lielās mājās jeb vienkārši kastēs, kam malās izgriezti caurumi, pa kuriem var redzēt laukā. Viņi pārvietojas dažādu krāsu mazākās kastēs ar riteņiem apakšā. Šī kastīšu kultūra viņiem nepieciešama tāpēc, ka ikviens cilvēks uztver pats sevi par indivīdu, kas ieslēgts kastē, kuru sauc par ķermeni. Rokas un kājas, un pirksti vajadzīgi, lai darbotos ar zīmuļiem un pildspalvām, un darbarīkiem. Valoda nepieciešama tāpēc, ka cilvēki aizmirsuši, kā sazināties, un acis – tāpēc, ka viņi aizmirsuši, kā skatīties. Dīvaina maza planēta.
/Ričards Bahs/

***

Tad, kad tu zināsi visu, tu jau miljards gadus būsi miris.

***

ziniet,kad viegli trīsulīši acs kaktiņos mostās?
vis pasaules ziedi tevi sarosās, knosās.
ziniet,tad viegli trīsulīši acs kaktiņos mostās
viss acīs smaida krāsās laistāS..

***

es esmu laimīgs cilvēks. :)

dzīvoju noskaņās un mirkļu burvībās, cenšos rīkoties spontāni un kalt pati savu ceļu, pie reizes ļaujoties arī kam lielākam par mani.

bet varu pateikt tik to,ka paldies, man ir dotas tik daudz iespēju sevi pilnveidot un apkārt ir tik īpaši cilvēki...

paldies .

Slēpjas maigas piparmētras.

Tu liec man sajust to
Ka zem manas ādas nav tikai asinis sārtas
Ka zem manu atmiņu rētu kārtas,
Slēpjas maigas piparmētras.

Kur likās aug tikai nātres,
Un apvijušās vienas vienīgas drātes
Tu novilki savas drānas
Un atdevi lai tās saplosa vārnas

Nav vairs slimās cerības kārnās,
Kas uz manas ielas ganās
Ir iezagušās piparmētras
Manas dvēseles aulās.

Kāds mazs zēns
Uzlūkoja zvaigzni
Un sāka raudāt.
Un
Zvaigzne vaicāja
Puisīt Kāpēc tu raudi?
Un zēns teica
Tu esi tik tālu
Es nekad nespēšu
Tev pieskarties.
Un Zvaigzne sacīja
Puisīt
Ja es jau nebūtu
Tavā sirdī
Tu nemaz nespētu
Mani saskatīt.
/Dž. Magliola/

Paldies, ka man ir iespēja redzēt!

***

principā pēc Onkoloģijas centra apmeklējuma...es sapratu,ka laikam tomēr pateikt paldies un apzināties, cik tomēr ir paveicies,ja Tev un Taviem tuvajiem viss kārtībā ir tiešām daudz.
tā ir paradīze, mani draugi, savā ziņā.

pirkstgali smiltīs.piezīmes.

vasara.
liekas tik tiešām, ka šovasar ar pirkstgaliem esmu aizskārusi laimi...
nezinu gan kāpēc viss labais liekas tik neticamais, bet sliktais pašsaprotams.

reizēm patīk iztēloties, ka ar visu savu ķermeni, esību, tu maini savu apkārti, matēriju, plakti.. abas tavas rokas ir divas milzu otas.
bet kāpēc gan ne, mēs negribot aizskaram tik daudz dzīvju, nevaram iet pa ceļu neiazskarot akmeņus uz tā.

eh, klausīties tuvākā cilvēka elpā ar ausi pie krūtīm un aizmirst elpot pats, viņa elpa ir tavējā.

klausīties kā akmentiņi krīt ūdenī, kā sniegs gurkst, kā kaķis murrā, zīds pieskaras ādai, ierušināt kājas karstās pludmales smiltīs... vērot kā debesīs parādās zvaigznes vairāk kā saprašanas, likt cilvēkam pasmaidīt... un jūs jautājat kāda ir dzīves jēga? tā ir visur.

palīdzēt, kad mēms paldies ir kas vairāk .

eh, es vēlējos parunāt.

Kāpēc runājat par dzīvi, nevis tiecaties to izjust…
/Ērihs Marija Remarks/

ai, es dzīvoju NekurNekadZemē, kur nav vajadzīgi pieskārieni ,lai justu.
nāc ciemos.

Rīts.

ziniet pēdājā laikā liekas, ka esmu veļasmašīnā, tevi griež un griež, galva reibst, tik daudz jaunu cilvēku un tie krīt caur sietu, pievienojas arī vecie un tu lēnām jūti, ka esi nokļuvis pavisam citā veļas grozā.

it kā es būtu smilsugraudiņš smilškastē un kāds ar pirkstiem lēni braukātu tur ,kur apmēram atrodos.

jauna ēra, jauna ēra, hah, jā- sāk skanēt galvā.


bet cik tas ir labi?


***
šobrīd lietus sasodīti neganti sitās pret manu veco,iedragāto padomju logu. (jā ,tādi vēl pastāv :D)
mati slapji,kajas aukstas un es pat vēl neesmu bijusi ārā.
sēzu uz dienišķajām ,nu jau cik tipiski, antibiotikām, manai imūnsistēmai ir beztermiņa atvaļinājums..


BET..


ko nu tik negatīvi.


ja ticam meterologiem ūdens no debesīm tecēs vēl kādu laiku un ziniet, ko tas nozīmē?

uh, kā basām kājām gribētos paskraidīt un parādīt mēli tiem ,kas slēpjas zem lietussargiem kā savas dzīvības turekļiem.
Vienmēr atcerēšos kā ar Aiju dejojām pamatīgas lietusgāzes laikā pie "Nekādu problēmu",kad uzstājās grupa Ēnas

tāpēc padod ziņu,ja lietainā dienā neviens ar tevi nevēlas iet ārā, izbaudīsim to, no kā citi baidās :)





:)

nekad nav iespējams aiziet, neatstājot aiz sevis pēdas

Lauki. Tā ir vieta,kur padzerties, šķiet Jūlijs pagāja, vainu pie jūras, vai pļavas malā un vientuļi kā arī ar draugiem, bet es vēlos atpakaļ.
Man neko vairak nevajag kā gaisu,dārzu ,ūdeni,kur peldēt un varbūt cilvēku, kas uzsmaida.
Garlaicīgi? Nē,brīvība nav garlaicīga. Pilsētā tevi spiež no visām pusēm, laigan pilsētas burvība ir neatņemama,bet arī-tikai naktī, paldies.



Pēdējā laikā es baidos pazaudēt kaut ko, es baidos, ka man apgriezīs spārnus un man bail to nodarīt citiem , atradu šādu rakstiņu:

Vienmēr.

Vienmēr tev būs bail… kaut ko pazaudēt un kaut ko iegūt. Vienmēr būs bail palikt vienam. Slikti, ja pēkšņi vari kļūt nevajadzīgs, ja vari būt lieks. Ne jau vienmēr cīņā ar dzīvi zaudē tikai vājie. Spēkam nav lielas nozīmes. Uzvaras gūt palīdz galvenokārt griba.
Vienmēr uz šīs zemes šalks jūras, tavu seju slacīs lieti, apdedzinās tuksnešu svelme un atvēsinās pirmais sniegs. Vienmēr būs trokšņainas pilsētas un klusas lauku mājas, skaļi tirgi, kur enerģiskas sievas piedāvās dārgas rozes, un būs aizmirstas mežu pļavas, kur vari saplūkt ziedus, lai pasniegtu savai meitenei vai arī aiznestu uz kapiem, kur guļ tavi piederīgie vai draugi.
Vienmēr pie tevis kāds atnāks un kāds no tevis aizies.
Vienmēr, kamēr tu dzīvosi, tu centīsies gūt laimi, varbūt tā arī nekad neuzzinot, kas ir laime un kādu to vēlējies gūt.
Vienmēr kaut kur blakus vai tālu būs cilvēks, kas tevi gaidīs. Tev tikai šis cilvēks jāatrod. Tev tikai pie šī cilvēka jāaiziet.
Tu kaut vienreiz dzīvē pateiksi – “es tevi mīlu”.
Tev kaut vienreiz dzīvē kāds pateiks – “es tevi mīlu”.
Vienmēr, kamēr dzīvosi, tu būsi cilvēks – tāds, kāds tu esi.

/Egils Lukjanskis/

kā es mīlu savus basus, liekas,ka sirs pa muti izkāps un aizies pie kaimiņiem.


s-citu, paskatieties ārā pa logu un pastāstiet, ko redzat, man priekšā paveras baznīcas krusts ,rimīša prožektors, kas atgādina gaismu tuneļa galā un debesis ,kas ir kaujinieciskā krāsā.
caur maniem padomju caurspīdīgajiem aizskariem izskatās,ka laiks ir apstājies,ilgi veroties kontūrās pazūd jebkāda realtātes sajūta.


Ziniet, varbūt tas ir tikai tādēļ, ka mainīju vidi, bet dzīva es jūtos laukos, pilsēta nekad nav sniegusi tādu gandarījumu.

es pat sevi spēju iztēloties ceļoties agri,lai izslauktu kazu un rušināties dārzā, bet ne tagad, ne šajā dzīvē..
tagad man ir lemta pilsētas burzma un laikam arī daļa mani velk tajā.

Gaiss.

Būrī tup putns ar sārtu spalvu uz galvas,

kas reiz dižens un cēls bija,

bet tagad pazemots lūkojas ārā,

jo zaudējis visdārkāko,

visskaistāko,

viscēlāko – brīvību.

Viņš atceras ,

ka kādreiz pār pļavām, mežiem un upēm laidies,

ka izjutis brīvības garšu un dzirdējis vēja dziesmas,

kas dziedāja putnam par prieku,

kas deva iedvesmu dzīvot,

bet tagad putns būrī tup un atceras atmiņas zaudētās.

Putns paskatās vēl reiz uz mežu,

Kurš reiz bija viņa mājas.

Viņš pēdējo reizi iekliedzas un aizmieg

un tagad viņa dvēsele ir brīva.

Putns lido uz debesīm,

kur viņu gaida brīvība atņemtā.

/nezinu autoru/

Es esmu laimīga. Beidzot, eksāmeni beigušies, viss nolikts,salikts, sakārtots..

Vēl priekšā tik izlaidums, heh...

Būšu dāma, zolīdā izlaiduma kleitā uz papēžiem, kas klumburē pakaļ atestātam...:D

(p.s 11.jūnijā, Rīgas Hanzas vsk, Hallē, plk. 16.00, ja nu kāds vēlas palūkoties uz Laimu smukā kleitā ar kosmētiku :D)

Visā visumā, oficiāli paziņoju:

Es beidzot esmu gatava atgriezties pasākumu virpulī!

Vairs nekādas sapīkušas sejas grimases un grāmatu kalni zem kuriem slīkt un smakt, es elpoju gaisu un esmu brīva un atvēŗta visam!!!

Šī vasara mums ir jāpadara par īpašu!

1.jūnijs

Ja nebūtu eksāmenu es teiktu: BRĪVĪBA!

man ir spārni un es lidoju.

bet nē, vēl nav laiks.

vismaz skatoties pa logu, nav sajūta, ka palaižu garām dabas ekstāzi, ja tā var izsacīties.

Šodien no rīta pamostoties es jutos it kā vēl esot murgā, pilnīgi nekādas realitātes sajūtas, acis miglojās, likās, ka eksāmenu uzrakstīt būtu neiespējami..

bēt stāvoklis uzlabojās.

kāda līksme, kāds prieks! :)

uz to mums visiem jāiedzer... kumelīšu tēja, īstenībā laba lieta.

tas nedaudz-off topic.

šodien atradu stāstu:

Bija agrs svētdienas rīts. Ārā spoži mirdzēja saule, kuras stari caur
logu iezagās istabā un apgūlās viņai blakus. Viņai? Izskatīgai rudmatei ar
sārtiem vaigiem un smaidu, kuru neviens cilvēks uz pasaules nespētu aizmirst.
Meitene nebija viena. Starp viņu un koši dzeltenajiem spīdeklīšiem, ko
vienkāršāk mēdz dēvēt par saules stariem, bija vēl kāds – jauns puisis, tāds
klasisks – brūniem matiem, zaļām acīm. Viņā, atšķirībā no šķietami perfekti
veidotās rudmates, nebija nekā īpaša vai neikdienišķa. Abi jaunieši bija kopā.
No malas vērojošajiem ļaudīm varēja šķist, ka viņi nesader, tik atšķirīgi tie
likās, “Kas gan viņus saista?”, nodomāja ikviens, kuri tos redzēja roku rokā,
dodamies taisni uz priekšu. Puisis un meitene lieliski sapratās un vēl lieliskāk
pavadīja laiku viens ar otru, pļāpājot, smejoties, pat raudot, un lūk atbilde uz
svešinieku jautājumu – viņus saistīja mīlestība. Abiem likās, ka ir radīti viens
otram.Kad skaistā meitene pavēra acis un sev blakus ieraudzīja zaļacaino
jaunekli, viņa apmulsa. Krītošie saules stari puisi padarīja neparastu. “Viņš ir
mans,” meitene nodomāja un atkal pievēra acis, lai atlikušās minūtes pavadītu
tik vajadzīgajai atpūtai. Dažus mirkļus vēlāk viņa tikko aizvērtās acis sparīgi
atvēra un atkal palūkojās uz jauno cilvēku, kas gulēja līdzās. Šoreiz meitene
acis vairs neaizvēra. Bezmiegs un nepieciešamā atpūta vairs nelikās svarīgs.
Skatoties puisī, rudo matu īpašniece saprata, kas ir īstas dzīves vērtības, viņa
aizmirsa par visu, un, skatīdamās nogurušajā jaunekļa sejā, ieslīga domās. Domas
prātā šaudījās kā negudras – “Kāpēc viss ir tieši tā un ne savādāk? Vai tā ir
labi? Šķiet, ka jā.. Kautgan vienmēr taču var būt labāk, vaine?” Pie pēdējās
domas meitene apstājās. Viņa piecēlās sēdus un turpināja puisi vērot. Tik
uzmanīgs un koncentrēts bija viņas skatiens, likās, ka tā skaita katru elpas
vilcienu, ko viņš izdarīja. Skatīdamās saules apspīdētaja jaunekļa sejā, viņa
saprata, cik ļoti ir iemīlējusies un tad nonāca pie atbildes uz pēdējo jautājumu
– labāk vairs nevar būt, jo kas gan var būt labāks par atrašanos blakus
cilvēkam, ar kuru tevi saista abpusēja mīlestība?
Sudrablapsa.

cik negribīgi man to gribas atzīt... bet tomēr gribas sajust tos taureņus vēderā, teiksim tā, tie nedaudz rada atkarību.

***

šodienas mazais citāts, ko katram vajadzētu atkārtot kā mantru:

Sakāve nav tad, kad esi nokritis. Sakāve ir tad, kad Tu atsakies
piecelties.

Ondine.

Mans nedēļās citāts:

Jaut.: Cik sirreālisti ir vajadzīgi, lai ieskrūvētu elektrisko spuldzīti?

Atb.: Viens, kurš turēs žirafi, un otrs, kurš bērs vannā krāsainus autoremonta instrumentus.

***

Nesen noskatījos filmu Ondine, , jauka un vienkārša filma, nekas pārsteidzošs, nekas graujošs , viegla, skaista mūzika, mīlestība, jūra un varbūt neliela vēlme noticēt pasakai.

http://www.youtube.com/watch?v=80HzX8UGEKM

Kolins Farels protams zina ko dara :)

Bet jā, šī filma lika saprast cik ļoti es vēlos būt jūras tuvumā, cik ļoti tas man varētu būt būt vajadzīgs un ,ka vairāk par visu es kādreiz vēlētos kuģot! ^^

laba filma.

Un vēl kas, kā beigsies eksāmeni es atdodos dabai un sēžos vilcienā.

Es dievinu vilciena lēno pukšķināšanu, jā, arī cietos ,vecos krēslos, mazo kompāniju, pats labākais-lauku skatu aiz loga... nekādi tramvaji, troleijbusi,autobusi,mikriņi,vai mašīnas... vilcienam ir netverama aura. Nedaudz sena un tā kā viss senais mani piesaista, es dievinu šos čuk čuk bāņus! ^^

Un varbūt uz atvadām varat man ieteikt kādu nodarbi, kas jums rada pozitīvas emocijas! :)

piem, skriešana ar basām kājām pa zāli, ēst konkrētus saldumus utt

es būšu ļoti pateicīga! :)

„Visas pieturas zīmes ir izdomātas”

Mana maska.

Viņa dzīvo manī, kaut kur starp lāpstiņām.
Iztēlojieties kādā krāsā varētu būt miers un tā būs manas maskas gaisma. Tā ir bieza un necaurejama gaismas siena, tas ir apmāniem radīts mūris, kurš no malas liekas necaurejams, ne lodēm skrambājams, lai gan ir vien silti putekļi.
Kad manā priekšā parādās tumsa, dusmas, niknums, naids, it viss, kas grauj šo jau tā sadragāto pasauli. Kad man gribas kliegt un visiem izteikt cik nožēlojami tie reizēm ir savā aklajā naidā- manī pamostas maska. Tā atdzīvojas starp manām lāpstiņām un pārņem mani savā ietvarā.
Šī čaula neaiztur pilnīgi neko. Cik dīvaini ir būt miera avotam citam, ja esmu kā jūra ,kurā ir mūžīgā vētra un reizēm kuģi grimst. Tie grimst tad, kad to viss mazāk gaidu, diemžēl čaulas maldīgā migla apkārtējiem bieži vien neļauj palīdzēt grimstošos kuģus glābt. Reizēm aiz manas mierīgās ārienes grimst mans spēks.
Spēks, kas citiem liekas tik neizsmeļams.
Bet tomēr reizēm šķiet, ka šī maska, šie miera gaismas putekļi esmu patiesā es, bet vētrainā jūra, lūk, tā ir šīs pasaules naida radīts atainojums uz manu dvēseli un sirdi.
Cilvēki saka, ka es esmu gaiša, ka es izstarojot mieru. Cik absurdi gan man tas liekas, bet vai tā ir tikai maska?
Gribas palīdzēt cilvēkiem, gribas viņus piepildīt ar gaismu, bet to nekad es nespēšu , ja pati sevī slīcināšu kuģus. Tādēļ maska ar mani būs vienmēr līdz tā būšu es.


Un kāda ir Tava maska, mans draugs?
Bail atzīt?
bail... man ir bail.

Nu ,mans mīlais draugs, ir pienākusi Tava reize izpausties! Tieši tā, un nemūc prom!

Pastāsti man par to, kad Tu jūties laimīgs!? Kas Tavuprāt ir laime?

(BET NOPIETNI, ATSTĀJ KOMENTĀRU :) )

***

Mēs esam tik sasodīti dažādi, ik pa laikam runāju ar saviem vienaudžiem un liekas, ka kaut kas nav pareizi...

nauda,karjera,nauda,karjera...

vai tā jau tagad ir norma?

pff...

es it kā saprotu, ka tādi cilvēki ir bijuši vienmēŗ, bet tagad uz jautājumu:

"Par ko tu vēlies kļūt?" vairs prātā nenāk "Nu, pirmkārt, par labu cilvēku.."

protams, man ir mērķi, man ir ambīcijas,bet pasakiet man, kurā momentā pasaule kļuva tik egoistiska?

Kāpēc melnais caurums ir melns? *

Šodienu veltu sapņiem.

Jūs, sapņi, tomēr mani vedat uz priekšu... un kā sāk sisties sirds, iezipsnīt acis un gaisā ieplūst gaiss, kad tu saproti, šis sapnis, tava prata radītā ideālisma radība-ir dzīva! :)

pāris aforismi:

Sapnis - domas augšāmcelšanās. /Amiels/

Sapnis ir pati patīkamākā, pati uzticamākā, pati interesantākā sabiedrība: tas padara laika plūdumu nemanāmu. /Buasts/

Nākotne mums laupa tagadni, bet sapņi - īstenību. /Buasts/

Jebkurš sapnis galu galā atrod savu iemiesojumu; katru alku remdēšanai ir savs avots; katri sirdij - sava mīlestība. /Flobērs/

Sapņi šai pasaulei piedod jēgu, rada interesi par to. /Franss/

Sapnis ir varenāks par realitāti. Un, vai vispār var būt savādāk, ja tas ir augstākā realitāte? Tas ir visa esošā dvēsele. /Franss/

Gan bēdās, gan nelaimē mierinājumu rod sapņos. /Humbolts A./

Pa laipu ejot neskaties zvaigznēs. /Latviešu skv./

Sapņi - nav aiziešana no īstenības, bet līdzeklis kā pietuvoties tai. /Moems/

Pat neglītākais no mums sapņo par princi un princesi - nevis nejaušu, bet gan tādu, kas ierodas vienīgi pie mums. /O'Henri/

Sapnis ir labs un derīgs, ja tikai netiek piemirsts, ka tas ir sapnis. /Renāns/

Un kur ir daudz sapņu, tur ir arī daudz veltīgu un tukšu vārdu. /Salamans/

Nepiepildās sapņi, kurus redz slimie, norūpējušies, cietsirdīgie, iemīlējušies un piedzērušies. /Senindiešu izt./

Sapņi - mūsu rakstura stūrakmeņi. /Toro/

Ja esi uzbūvējis gaisa pilis, tas nenozīmē, ka tavs darbs ir bijis veltīgs: tieši šādi ir jāizskatās īstām pilīm. Atlicis tikai tām ielikt pamatus. /Toro/

Kamēr sirds glabā vēlmes, prāts nododas sapņojumiem. /Šatobrians/

Dzīve un sapņi - vienas un tās paša grāmatas lappuses. /Šopenhauers/

***

Mans prāts vēl nav aptvēris šī vasarīgā laika iestāšanos.

Es vēl dzīvoju ziemā, nu labi, varbūt vēlā pavasarī... bet nekas, es jūtu, ka drīz ar arī manī sāks augt zāle un plaukt lapas, pavisam drīz! :)

vinnijs un viņa divi dvīņubrāļi iznīcināja cepuri, un atceraties,ja ejiet pa džungļiem būdami mēnesserdzīgi,lidojušas cepures neaizskariet!

sasodīti sen neesmu neko rakstījusi.

Šodien jūtos nedaudz pikta, jo pateicoties savai saslimšanai, netieku ne uz Jomas ielas svētkiem, uz kuriem tik ļoti vēlējos būt (pēdējos gadus biju bijusi, šķiet kļuvusi par tradīciju) Kā arī muzeju nakts, ak jā, liegt man nakts mākslu ir sāpīgi, auuu.
bet labi.
visu jau nevar vēlēties.

šobrīd kūpinu savā istabā Rimi pirktu vīraku Yogah, nav nemaz tik traki.
izbaudu vientulību.

skan krievu mūzika.., bet nav vēlēšanās parslēgt.
patīk, ka pēdējā laikā nešķiroju kādā valodā klausos skaņdarbus.

Ahā, šodien notika skate Skolēnu pilī ar impro teātri uz dziesmu svētkiem.
Samērā liels haoss un šī nebija mūsu iedvesmas krāšņākā uzstāšanās, pati nezinu kādus šizo murgus sarunāju... (Vainojiet antibiotikas, VAINOJIET TĀS :D) bet labi.
devos uz skolēnu pili ar kājām cauri miera ielas parkam (kapiem) un tas zaļums, kas valdīja apkart! lūk, to es nespēju aprakstīt, putni čivina.. šī sulīgā dzīvības krāsa un smarža, kas par smaržu. man ir pie vienas vietas, ka tur apakšā kkur ir kāds(..), un tas pat nav tik svarīgi, jo tas ir dabas process un mēs esam daļa no dabas.
(tikko ienāca prātā, ka tomēr negribu ,lai mani kremē, bet lab, vēl ir laiks pārdomām)

šodien man prātā nav krāšņi mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi, piedodiet.

bet es atradu kādu stāstiņu pārdomām:

Kāds vīrs, kurš pats to neapzinādamies, allaž izskatījās ļoti saīdzis, kādu dienu gāja garām lielam spogulim, ieraudzīja tur pats sevi un – pārbijās. Viņš nodomāja: „ Ja visi cilvēki šādi izskatītos, tas būtu briesmīgi. Un es taču nemaz neesmu tik saīdzis kā izskatos.”
No šī brīža viņš izlēma vairāk smaidīt. Tas, protams, viņam nenācās viegli. Viņš to atkal un atkal aizmirsa, tāpēc izlīmēja visās iespējamās vietās zīmītes ar uzrakstu: „Vienkārši smaidi!”
Kad bija iemācījies smaidīt, viņš guva pirmo mācību: „Mans smaids kaitina cilvēkus”. Ja viņš, piemēram, uzsmaidīja kādai jaunai sievietei, kura gaidīja pie luksofora blakus esošajā automašīnā, viņa novērsa skatienu, jo izjuta to kā uzbāzīgu interesi. Ja viņš uzsmaidīja kādam vīrietim, tad sastapās ar tik dīvainu reakciju, kādu nekad iepriekš nebija pieredzējis.
Smaids ar acu kontaktu kaitina vairākumu ļaužu, jo smaidot acis izstrāvo ļoti daudz enerģijas. Tik daudz enerģijas ļaudis izstrāvo vien tad, kad izjūt īpašu tuvību vai uzticību. Tāpēc viņš vairs nemēģināja piespiedu kārtā veidot acu kontaktus.
Otrā viņa gūtā pieredze bija daudz labāka. Ja viņš, piemēram, sēdēja kafejnīcā un vienkārši smaidīja, nemeklējot kāda skatu, tad juta, ka citu viesu skatieni arvien biežāk vērsās pie viņa. Viņš pat spēja uztvert domas aiz šiem skatieniem: „Tas ir kāds trakais” vai „Vai viņš ir tikko iemīlējies?”, vai arī „Kāpēc viņš visu laiku smaida?” Šis trešais jautājums citos izraisīja daudz un dažādas domas.
Bieži nekas nenotika, bet dažreiz kāds viņu uzrunāja, un ar šo cilvēku viņš varēja bez jebkādiem pārpratumiem izveidot „acu kontaktu ar smaidu”.
Un kopš viņš bija pieņēmis lēmumu „vienkārši smaidīt” viņš bija kļuvis par laimīgu cilvēku.

Vēl kāds atklājums: „Viņš savu smaidu vairs nespēja apslēpt”.

Vienkāršs jautājums: „Vai Jūs smaidāt šajā brīdī?” :)

www.e-mistika.lv

tagad. par visu..

hah, es esmu brīva.

tādā ziņā, ka es esmu brīva savās domās...

nesen pavērojot cilvēkus sapratu, ka "it īpaši" manā vecumā viņi sevi slēpj, slēpj savas emocijas un domas, jo baidās, ka citi tās nepieņems, kā arī vairākums gadījumu notiek.. (labi, tas nebija nekas jauns), bet tas,ko es sapratu ir, ka pakļaušanās noteiktas sabiedrības rāmjiem man neko nedod. laimīga es arī jutīšos tikai, tad, kad būšu es pati!

un es esmu.

šis laiks ir sasodīti piesātināts, dabā jau notiek sprādziens, skola jāpabeidz piedienīgi, es jūtu, ka dažādu cilvēku cerības tiek liktas uz mani.

vienīgais bērns, galu galā... nez kā būtu, ja es uzspļautu visam, darītu tikai to, ko liek mana sirds..?

a vot reizēm domāju, kas tad īsti ir pareizi- rīkoties sabiedrības labā, vai tomēr savā?

un, ja cilvēka lielākais uzdevums ir nevis būt ierakstītam vēstures grāmatās, bet no sākuma tikt galā pašam ar sevi? Attīstīties sevī?

kā mēs varam attīstīties uz āru, ja iekšā degradējamies? bet labi, nedaudz aizslīdēju.. piedodiet, vai piedod, nezinu, vai kāds šo maz lasa :)

Pēdējo reiz, kad biju pasaku mājā "Undīne" likās, ka mēs visi esam miera ostā, starp mākslu.. likās, ka dvēsele dažādības pēc elpoja, brīnišķīga sajūta, sen nebijusi.

mākslinieki ir cilvēki, kas redz, cilvēki, kas redz pasauli caur krāsām, sajūtām, caur skaistajiem pasaules impulsiem.

cik ļoti pasaule ir mainījusies, tik sasodīti skumji..

un jūra, es pat nespēju izteikt tās sajūtas, ko viņa manī rada.

lūk pie viņas apstājas laiks, tur daba vēl eksistē..

nez, pilnīgi uz viņu gribas lūkoties kā uz senu draugu, nē, drīzāk paziņu, līdz galam neiepazītu, bet ārkārtīgi senu, un šķiet kādā citā laikā, varbūt, ar viņu daudz skaistu brīžu pavadīts...:)

jūtos mazliet laimīgi pacilāta, lai gan iespējams šobrīd man pat tādai nevajadzētu būt.

pusi brīvlaika, man likās, ka podā nolaidīšu savu galvu, vai aprakšu sevi dzīvu..

neesmu es nekāda super blogere, nerakstu pa konkrētu tēmu,regulāri un arī iespējami baudāmi vai taml, bet kkas man šajā visā pasākumā patīk...

Ziniet manī sāk spīdēt saule.

nē, drīzāk varētu teikt "tur aiz mākoņiem ir saule", jo manas debesis vēl nav skaidras, jo tādas tās būs tikai jūnija vidū, bet vienalga es izbaudu.

un baudiet arī jūs :D

Lai skan: Imants Daksis- Gaismas dievs.

viss.

man pietiek tik ar pašiem pirkstu galiem aizskart tavu seju, pacelt kreiso lūpu kaktiņu, ievilkt elpu, satraukti pamirkšķināt... just, ka zem kājām nekā nav.

gaidot tavu izelpu, lai pati izelpotu.

un roku nav, nav ne lūpu, ne acu, vai kāju.

ir kas stipri lielāks par to visu.

jo tur ,kur mēs stāvējām, mūsu jau sen vairs nav.

un es ļoti ceru, ka mēs neatgriezīsimies, nekad..

es izelpoju.

laiks

..tas tik sasodīti ātri skrien.

es joprojām nesaprotu kā cilvēks/cilvēki , kas pirms gada varbūt ir bijuši man neatņemama dzīves sastāvdaļa tādi vairs nav.

lai cik ļoti mani nagi lūztu, kamēr ķeros pie vecām atmiņu paliekām, es tās realitātē atpakaļ vairs neatsaukšu...

tādos momentos pārskrien mazas, visai dzēlīgas skumjas...

Greizsirdība ir bailes, ka otrs būs laimīgs bez tevis.

bet labi, ka šādas domas uznāk tik ik pa laikam :)

P.S

tik patīkami, ka sāku just sauli uz savas ādas, pati nebiju pamanijusi, cik tas ir patīkami... D vitamīn, es jau nāku!

:)

P.S.S

No šī brīža es apbedīju pagājušo gadu, un visp visus aizgājušos gadus un apsolos (pamēģināt) dzīvot šim mirklim (vismaz nedaudz) vairāk kā iepriekš!

Un kad es ieraudzīšu savu pagātni es tai uzsmaidīšu! :p

..jo viņa mani padarija labāku!

nav.

es piedzimu stiklā.

un stiklā man bija jādzimst.

es uz tā redzēju savu elpu..

tā parādījās un nozuda, atkal parādījās un nozuda..

Bet es augu, stikls kļuva mazāks... tas plaisāja un griezīga skaņa manās ausīs kasīja dzīvību,kad vienīgā doma bij palikt kurlai,

lai nejustu, lai nedzirdētu, lai iemigtu..

Bet tas maita neplīsa, tikai lēnām plaisāja... radot sparkšķus un spalgus kliedzienus..

es sākus sist savas dūres pret to, es lūdzos, es bļāvu... bet stikls plīsīs tik tad, kad tam lemts..

rokas asinīs. seja asarās. sirds drumstalās. prāts...

un es augu, un stikls plaisāja...

līdz beidzot ...

viens neliels sprakšķis ļāva sadrumstaloties manai stikla mājai, tie iedūrās gan manī, gan arī nokrita pie kājām... bet nekas, asinis ir pie lietas.

es biju brīva..

gaiss, ko nezināju, tagad spraucās manās plaušās izraisot eiforiju.

krāsas spiedās manās acīs kā gribēdamas nogalināt, bet tomēr mierināt..

skaņas, koki,meži,putni,sirdis... neatkārtojami.

Vējš kutināja manu ādu, saule sildīja.

bet jau atkal.

bez stikla jau nevar.

...un tas tapa no jauna, tik īsā mirklī, ka nespēju pat izelpot..

un jau atkal es situ savas rokas pret to ... atkal un atkal un atkal...

līdz kļūšu stipra...

un sāpēja,sāp un sāpēs,bet ,kad biju ārā es jutu....

mana elpa vairs nebija mana, tā bija pasaules...

Vēl nezinu.Dažas no tām saka, ka es neesmu pārāk pārliecināts, vai šī planēta ir manas mājas. Vai tev nekad nav bijusi sajūta, ka te, uz zemes, esi tikai ekskursants? Tu ej pa ielu un pēkšņi viss apkārt kļūst līdzīgs kustīgai pastkartītei? Ļaudis dzīvo šeit lielās mājveidīgās kārbās, kas vajadzīgas, lai paslēptos no ‘’lietus’’ un ‘’sniega’’. Sānos izgriezti caurumi, lai pa tiem varētu lūkoties ārā. Viņi pārvietojas, izmantodami mazākas kastītes, kas izkrāsotas dažādās krāsās, ar riteņiem stūros. Viņiem ir nepieciešama šī kārbu kultūra, jo katrs domā par sevi kā par iesprostotu kastē, ko sauc par ‘’ķermeni’’. Rokas un kājas, pirksti, lai varētu pārvietot rakstāmo un instrumentus, valodas, jo viņi ir aizmirsuši, kā kontaktēties, acis, jo viņi ir aizmirsuši, kā skatīties. Dīvaina maza planēta. Gribētos te mazliet padzīvot. Un tad ātri atpakaļ uz mājām.

a.n.

Cik dīvaini, bet šī sajūta ir ārkārtīgi pazīstama.... Viss no vienas puses liekas tik īsts , bet no otras varbūt ne mākslīgs, bet pilnīgi noteikti nesaistīts ar mani. Visa ši pasaules kārtīga liekas neloģiska un cilvēka ķermenis pat kroplīgs.

Es esmu cilvēks un neesmu.

Viss liekas nepareizi un nu jau neizbēgami.

Mēs esam egoistiska iznīcinātāju rase..

Cik dīvaini gan kad biju maziņa un arī tagad skatoties uz asfaltu mani pārņem skumjas, jo tur apakšā taču ir zeme. Mēs viņu smacējam. Tur apakšā ir zeme, kur varētu augt koki, bet tur ir tas nolādētais asfalts... es staigāju pa pilsētas ielām, laigan zinu, ka tur varētu skraidīt laimīgi dzīvnieki..

Nu kas tas ir???

Es gaidu, es gaidu ik dienas,

Ka brīnums pie manis reiz nāks

Un visas pelēkās sienas

Kā saule vizuļot sāks.

Varbūt tas taustāms būs rokām,

Varbūt to varēs tik jaust,

Varbūt tas atnāks caur mokām

Vai viegli-kā saulīte aust.

Kad sirdī nemiers būs rimis,

Tas nemiers, kas vajā un plēš,

Es zināšu: brīnums ir dzimis

Un dvēseles tumsu man dzēš.

Es gaidu, nemitos gaidīt

Un ticu, ka brīnums reiz nāks.

Šī ticība atļauj man smaidīt,

Kad sirdi spiež ikdienas vāks.

/Elīna Zālīte/

Cik pareizi gan ir gaidīt? Nezinu, bet negribās šajā jautājumā padoties!

Nu kur tu paliki?

Heh, atceros sevi, kad biju maziņa.

Varēju vien lūkojoties attēlā no bilžu grāmatas iegrimt citā pasaulē, dažnedažādu tēlu, notikumu pasaulē.. un iegrimt viņā tiešām ilgi, barojoties no tās.

Un tad atkal dzīvot tālāk.

Cik es esmu priecīga, ka man bērnībā lasija priekšā pasakas!

Es zinu, ka ir vecāki, kas to nedara- tas zināmā mērā ir noziegums!

....

Lūk māksla ir tā, kas atbrīvo..
mūsu dvēseles valoda.

Mans sapnis ir iemācīties sevi izpaust tā, ka cilvēks, kurš skatās, lai redz to, ko redzu es..lai dzird to, ko dzirdu es, lai jūt... un, kad tas notiks... divas pasaules saplūdīs vienā! :)

Holokausts

Pacēlu nu smago tēmu, bet šodien šķiet gandrīz likās, ka sākšu raudāt un vemt reizē aiz tā cik slima var būt cilvēku rase, aprobežota un pretīga!
Nācās lasīt vienu vēsturisko avotu par kādu ebreju un viņa slimo dēlu, neskaitāmos spīdzināšanas veidus, to kā mēdza sterilizēt sievietes , izturējās pret parastiem cilvēkiem, bērniem un sievietēm zemāk kā lopiem, mērdēja, sita, pazemoja ne par ko..
Lika nēsāt piešūtu Dāvida zvaigzni, gan uz krūtīm, gan muguras, lai jau pa gabalu viņus pamanītu un... pat pa ietvi, parkiem, vai braukt ar sabiedrisko transportu neļāva...
Nerunāsim par geto notikumiem, un te pat Rīgā..
Visiem zināmi notikumi,jā, bet mēs jau nelabojamies... Žīdi, žīdi.. viņi ir augstāki par mums visiem, jo savu ticību saglabāja, pat pēc tā, ka lielākā daļa tika nogalināti.. nēsāja savu Dāvida zvaigzni ar lepnumu un nepadevās.
ai,cik gan bezjēdzīgi man to tagad rakstīt..
bet es vēlējos..

Kā es gribētu būt pieneņu pūkas.
Man varētu uzpūst vai vējš, vai tava elpa un es jautri aizlidotu uz visām debess pusēm, lai radītu jaunu dzīvību.
Ka es gribētu būt pieneņu pūkas.
Brīvas.

It's coming... Mr. Green and Miss Sunshine!

Man galvā jau rādās ainiņas , ko varētu sadarīt vasarā, visādas negantas, pikantas , saulainas un jautras ainiņas. Žēl, ka ziemai ir tumšā un ļaunā gadalaika vieta, bet mana fantāzija nebeidz gala...
Es gribu zāles smaržu, gribu izjust saules starus uz ādas un to sasodīto D vitamīnu!
Un ūdens šļakatas! Ak, Dievs kā es gribu jūru, kura čalo, nevis smok zem ledus segas!
Ieritināties segā, vakarā jūras krastā ar kādu... varbūt...

Drīz būs, drīz būs tas sprādziens vārdā- pavasaris! :)

Ubagošana

Vakar ar draudzeni sēdēju Mc. Donaldā un pie mums pienāca kurlmēms puisis ar lapiņu, kur bija paskaidrots viņa statuss un tas, ka , lai mēs viņam noziedojam tik daudz naudas cik ļauj mūsu sirdsapsziņa un par to mums viņš iedos lapiņu ar zīmju valodas ābeci.

Izvilku no maka gandrīz pirmo, kas pagadās, tāpat arī draudzene un viņš pateikdamies un atstādams lapiņas devās tālak.

Pectam gan bij dīvaina sajūta, jo lapiņa ,ko viņš deva bija latviski, bez krievu tulkojuma un bija skaidri redzams, ka viņš zin mūsu tautību.. Sadzirdēja? Ha.

Protams, to var izskaidrot visādi, bet palika tik pretīgi iedomājoties, ka kāds ubago naudu izliekoties par kurlmēmu, pretīgi!

Vienalga iedoto naudu nenožēloju, tagad varēšu šo to pateikt zīmju valodā, ko jau sen esmu vēlējusies izdarīt...

Sasodītais izmisums, ka tagad valda uz Rīgas ielām, ne jau skaļi un izteikti, bet nāvīgi klusi.

Protams ir jau bijuši gadi, kad cilvēkiem nav ko ēst, bet vai vēderu kurkstoņu vajadzētu dzirdēt uz Rīgas un latvijas ielām. Sāk skanēt Pink dziemsma Dear Mr. President, bet diemžēl mūsu Valdiņam tur teikšanas nav..

Citi pieņemas svarā, kamēr citi nevar aizmigt ar tukšiem vēderiem... Tagad jau normāli.

Laikam jau vienmēr bijis normāli, bet šķiet tagad "Viss normālāk", jā.

Esmu laimīga, ka varu novērtēt savu jumtu virs galvas, vismaz reizēm!