Pēdējais vārds kā ādamābols smags
Es biju tava asins
Tu negribēji pukstus
tik savus
Piedod, ka nebiju klāt
Dzimtas sāpes manī tā vairs nesāp
Lielie, strupie mākslinieka pirksti
varbūt tagad klusumā
pēdējoreiz noglāsta galvu.
Es nezinu tevi,
un tu negribēji iepazīt
Bet biji mana asins
daļa šodien aizrit
Es ceru, ka reiz liku tev smaidīt
ne tikai pastaro dienu gaidīt..
Uz manām ilgām tiek uzbērtas smiltis
Nu, tu vari lidot
Šodien atdzimst sapņu tilti
Nu kājas ir vieglas
Un skaidrība atmirdz
Viss ir piedošanā.....
*vectēv.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru