trešdiena, 2010. gada 4. augusts

nekad nav iespējams aiziet, neatstājot aiz sevis pēdas



Lauki. Tā ir vieta,kur padzerties, šķiet Jūlijs pagāja, vainu pie jūras, vai pļavas malā un vientuļi kā arī ar draugiem, bet es vēlos atpakaļ.
Man neko vairak nevajag kā gaisu,dārzu ,ūdeni,kur peldēt un varbūt cilvēku, kas uzsmaida.
Garlaicīgi? Nē,brīvība nav garlaicīga. Pilsētā tevi spiež no visām pusēm, laigan pilsētas burvība ir neatņemama,bet arī-tikai naktī, paldies.



Pēdējā laikā es baidos pazaudēt kaut ko, es baidos, ka man apgriezīs spārnus un man bail to nodarīt citiem , atradu šādu rakstiņu:

Vienmēr.
Vienmēr tev būs bail… kaut ko pazaudēt un kaut ko iegūt. Vienmēr būs bail palikt vienam. Slikti, ja pēkšņi vari kļūt nevajadzīgs, ja vari būt lieks. Ne jau vienmēr cīņā ar dzīvi zaudē tikai vājie. Spēkam nav lielas nozīmes. Uzvaras gūt palīdz galvenokārt griba.
Vienmēr uz šīs zemes šalks jūras, tavu seju slacīs lieti, apdedzinās tuksnešu svelme un atvēsinās pirmais sniegs. Vienmēr būs trokšņainas pilsētas un klusas lauku mājas, skaļi tirgi, kur enerģiskas sievas piedāvās dārgas rozes, un būs aizmirstas mežu pļavas, kur vari saplūkt ziedus, lai pasniegtu savai meitenei vai arī aiznestu uz kapiem, kur guļ tavi piederīgie vai draugi.
Vienmēr pie tevis kāds atnāks un kāds no tevis aizies.
Vienmēr, kamēr tu dzīvosi, tu centīsies gūt laimi, varbūt tā arī nekad neuzzinot, kas ir laime un kādu to vēlējies gūt.
Vienmēr kaut kur blakus vai tālu būs cilvēks, kas tevi gaidīs. Tev tikai šis cilvēks jāatrod. Tev tikai pie šī cilvēka jāaiziet.
Tu kaut vienreiz dzīvē pateiksi – “es tevi mīlu”.
Tev kaut vienreiz dzīvē kāds pateiks – “es tevi mīlu”.
Vienmēr, kamēr dzīvosi, tu būsi cilvēks – tāds, kāds tu esi.

/




kā es mīlu savus basus, liekas,ka sirs pa muti izkāps un aizies pie kaimiņiem.


s-citu, paskatieties ārā pa logu un pastāstiet, ko redzat, man priekšā paveras baznīcas krusts ,rimīša prožektors, kas atgādina gaismu tuneļa galā un debesis ,kas ir kaujinieciskā krāsā.
caur maniem padomju caurspīdīgajiem aizskariem izskatās,ka laiks ir apstājies,ilgi veroties kontūrās pazūd jebkāda realtātes sajūta.


Ziniet, varbūt tas ir tikai tādēļ, ka mainīju vidi, bet dzīva es jūtos laukos, pilsēta nekad nav sniegusi tādu gandarījumu.

es pat sevi spēju iztēloties ceļoties agri,lai izslauktu kazu un rušināties dārzā, bet ne tagad, ne šajā dzīvē..
tagad man ir lemta pilsētas burzma un laikam arī daļa mani velk tajā.

1 komentārs:

  1. Vēlējos izteikt apbrīnu un sajūsmu par Taviem blogiem.

    AtbildētDzēst