man šodien papūta mazu dzirkstelīti sirdij un es sajutos siltāk.
kādu brīnumu spēj radīt viens labs vārds, tad smaids tipina pa tavu miesu un tu jūties spoži.
es biju piemirsusi par kādu savu šķautni, ziniet, kad ikdienas gruži aizdambē kādu caurumu...
jēziņ, cik gan viegli ir aizmirst par savām sajūtām ieslīgstot ikdienas stresā, tu jau atkal sāc dzīvot sabiedrības modelī, kaut kur noslēpjas Es.
piemirsu par radīšanas mirkli, par to momentu, kad dzimst un izlien ārā ideja, vārds, krāsa, nav gandrīz nekā skaistāka,kad cilvēks rada.
es biju aizmirsusi radīt, es domāju, es prātuļoju, bet tie ir sava veida meli... tas nesprāgst tagad.
ak, improvizācijas teātrī bija tas brīnišķīgais vingrinājums ar dzejas runāšanu uzreiz,kad tiek iedots nosaukums.
kad cilvēks paskatās sevī un laiž ārā to, kas viņā snauž, tur nevajag mācēt redzēt auras ,lai saprastu, to kā tas mainās..
piem,cilvēks baidās runāt citu priekšā, jo nedod Dievs, kāds ieraudzīs to, ko tu pats vēl neesi sapratis, viņi ieraudzīs to, no kā tu tik ļoti baidies,-patieso tevi.
momentā, kad ir šī dzirkstele cilvēks ir laimīgs, jo viņš savienojās pats ar sevi.. tur rodas tā jautājuma izteiksme sejā, kad liekas, tas neesi tu, kas to nupat darīja, teica, radīja, kkas runāja caur Tevi... mēs esam dziļas ejas, nevis kaut kādas mazas sērkociņkastītes, kā to pataisa plašsaziņas līdzekļi un naudas vara.
paskatieties sev apkārt, mēs taču esam arī radītāji...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru