ceturtdiena, 2010. gada 20. maijs


Nu ,mans mīlais draugs, ir pienākusi Tava reize izpausties! Tieši tā, un nemūc prom!
Pastāsti man par to, kad Tu jūties laimīgs!? Kas Tavuprāt ir laime?
(BET NOPIETNI, ATSTĀJ KOMENTĀRU :) )

***
Mēs esam tik sasodīti dažādi, ik pa laikam runāju ar saviem vienaudžiem un liekas, ka kaut kas nav pareizi...
nauda,karjera,nauda,karjera...
vai tā jau tagad ir norma?
pff...
es it kā saprotu, ka tādi cilvēki ir bijuši vienmēŗ, bet tagad uz jautājumu:
"Par ko tu vēlies kļūt?" vairs prātā nenāk "Nu, pirmkārt, par labu cilvēku.."


protams, man ir mērķi, man ir ambīcijas,bet pasakiet man, kurā momentā pasaule kļuva tik egoistiska?




4 komentāri:

  1. Čau, saule.
    Zini, es neuzskatu, ka pasaule ir egoistiska.
    Man vairāk liekas, ka.. reālistiska.
    I mean, paskaties apkārt.
    Paskaties, kas notiek kaut Latvijā.
    Protams, vieglākais variants ir aizbraukt prom. Bet es, piemēram, pārāk mīlu šo valsti un savu pilsētu.
    Vēl nesen braucu cauri ar autobusu un ar katru vietu, katru ielu man ir kāda atmiņa - gan laba, gan slikta. Un bija tā sajūta, ka tās tiešām ir mājas. Man jau šķiet, ka tieši tas definē mājas - nevis tas, kas ierakstīts tev pasē.
    Nu lūk, un es, piemēram, negribu nekur braukt prom, dzīvot vieglu dzīvi - es gribu palikt tepat.
    Bet tas nozīmē, ka man ir jācīnās par sevi, ja es gribu sev nodrošināt normālu dzīvi. Tādu, kādu tagad, paldies Dievam, man nodrošina mani vecāki - ja es gribu tā turpināt, man ir par sevi jāpastāv.
    Un tieši tapēc uz šo jautājumu seko ļoti 'nauda, karjera' tipa atbilde - arī mani pašu tas nomoka, jo galvenais jautājums ir - "vai es ar to varu nopelnīt?"
    Protams, vienalga taisos darīt tikai to, kas patīk, bet, cenšos atrast veidu, kā ar to sev nodrošināt dzīvi.
    Šaubos, vai tas ir egoistiski. Tas ir normāli.

    Un, lai kā man tagad gribētos teikt savādāk, pasaule nav egoistiska.
    Saprotams, viss ir fucked up un cilvēki var viens otru norakt jebkurā mirklī, bet.. ir arī labais.
    Konkrēti no manas dzīves tagad pazudis, bet es cenšos ticēt, ka ir.
    Ir, ir, ir.
    Jābūt.
    Citiem ir, kapēc lai man nebūtu?

    Runājot par Laimi..
    That's a tricky one.
    Patlaban, man ir interesanta situācija.
    Ir kāds cilvēks, kurš ir nopietni sačakarējis man dzīvi. Es gan pati vainīga, bet nu.
    Un lūk, šis cilvēks mani padara nelaimīgu. Es mocos. Un tomēr, man pietiek uz viņu paskatīties un visas problēmas pazūd.
    Tad es esmu laimīga.
    Kaut tā ir tāda skumja laime, jo man griež sirdī tas, ka esmu laimīga, ka reāli neko neiegūšu un pēc tam sāpēs vēl vairāk.
    Bet uz to mirkli esmu laimīga.

    Un vispār?
    Laime slēpjas sīkumos.
    Nevis lielajās lietās, bet skatienos, vārdos, smieklos. Draugi un kāds īpaši smieklīgs teikums.
    Kāds, kas paņem tevi aiz rokas, kad raudi.
    Īpaši silts darba dienas rīts un liekās piecas minūtes, lai nopirktu kafiju un aizietu uz skolu bez steigas. Dušas želeja ar citronu smaržu, kas iedvesmo tevi visai dienai. Tēja, kuru vari atrast tikai vienā veikalā pa visu pilsētu.
    Tā viena dziesma, kuru vari klausīties nonstopā..

    Laime ir tepat, aiz stūra. Mazajās lietās.
    Ir tikai jāatver acis un jāpaskatās. (:

    bučas.
    x

    AtbildētDzēst
  2. par pelnīšanu, jā, protams, un ik vienu nomoka šis jautājums, bet vnk ,ja runa par lielajām pasaules masām ir tāda sajūta, ka cilvēks aizmirst, ka nav radīts, lai ražotu naudaszīmes...
    cik ideālistiski gan skan.


    protams, ka ir ! :)

    AtbildētDzēst
  3. Pasaule tāda ir jau labu laiku.. Tikai tagad tu to tā PA ĪSTAM pamanīji. Slāņiem vien krīt roza brilles, slāņiem vien, pieaugam..
    Un tas tas ir tas kapitālisms, meitēn. :)
    Un arī krīze.. Dzīvojam pietiekami grūtā laikā.. Maslava piramīdā kā nekā pats pamats- fizioloģiskās vajadzības, drošība.. un tieši šobrīd netikt bez DARBA pie darba = naudas,kas nodrošinātu dzīvei pamatus..un ja ir pamati, tad tālāk var domāt par sienām, jumtu un piepildījumu = siltu majīgumu..
    Tiesa, ir vēl jau tādi,kam tā ir tikai audzināšana.. un tie tad nu pirmāmkārtām domā par piramīdas virsontni.. un tas tad ir tas egoisms..
    Es esmu laimīga, zinot, ka gan mana gan manu tuvo veselība ir ok, ja jūtos vajadzīga un mīlēta,ja ir pietiekami patstāvīgu līdzekļu iztikai, ja mācības ir līmenī, varu justies droša par savām zināšanām, ja varu visu savienot ar sirdslietu, ja varu pavadīt laiku kopā ar tīkamiem cilvēkiem = draugiem, domubiedriem, ja satieku jaunu, pozitīvu cilvēku, ja varu sevi pierādīt, ja esmu novērtēta, ja spīd saule, ja ir negaiss, ja ziemassvetku vakarā snieg skaists sniegs, ja izdodas iecerētais, ja izdodas vēl labāk kā cerēts.. ja mani patīkami pārsteidz, ja varu paļauties.. ja viss ir "kustībā", ja.., ja.. tā laikam var turpināt mūžīgi.. rezumē = haromnijā

    AtbildētDzēst
  4. Tā kā Martam nav "kruta" bloga un viņš nevar šeit iekomentēt es būšu ziņnese :)

    Marts:

    Es gribu būt cilvēks kam ir dārzs ar ķiršu koku.
    Tas laikam arī viss.
    Nekas diži vairāk nav vajadzīgs.

    Par laimi runājot,
    Laime ir tad kad to var pagaršot.
    Tā nav sapņos, iztēles labirintos,
    lai gan kā kuram.
    Laime ir momentā,īsā mirklī, kad noteikta,
    nez kādā mistiskā veidā sirdij tuva
    emociju gamma liek sajust tādu kā ideālo momentu, kad viss ir tieši tā kā tam jābūt.

    Sviests ne?
    Esmu interpunkciju idiots.

    AtbildētDzēst