trešdiena, 2010. gada 10. marts

nav.


es piedzimu stiklā.
un stiklā man bija jādzimst.
es uz tā redzēju savu elpu..
tā parādījās un nozuda, atkal parādījās un nozuda..
Bet es augu, stikls kļuva mazāks... tas plaisāja un griezīga skaņa manās ausīs kasīja dzīvību,kad vienīgā doma bij palikt kurlai,
lai nejustu, lai nedzirdētu, lai iemigtu..
Bet tas maita neplīsa, tikai lēnām plaisāja... radot sparkšķus un spalgus kliedzienus..
es sākus sist savas dūres pret to, es lūdzos, es bļāvu... bet stikls plīsīs tik tad, kad tam lemts..
rokas asinīs. seja asarās. sirds drumstalās. prāts...
un es augu, un stikls plaisāja...
līdz beidzot ...
viens neliels sprakšķis ļāva sadrumstaloties manai stikla mājai, tie iedūrās gan manī, gan arī nokrita pie kājām... bet nekas, asinis ir pie lietas.
es biju brīva..
gaiss, ko nezināju, tagad spraucās manās plaušās izraisot eiforiju.
krāsas spiedās manās acīs kā gribēdamas nogalināt, bet tomēr mierināt..
skaņas, koki,meži,putni,sirdis... neatkārtojami.
Vējš kutināja manu ādu, saule sildīja.


bet jau atkal.
bez stikla jau nevar.
...un tas tapa no jauna, tik īsā mirklī, ka nespēju pat izelpot..
un jau atkal es situ savas rokas pret to ... atkal un atkal un atkal...
līdz kļūšu stipra...
un sāpēja,sāp un sāpēs,bet ,kad biju ārā es jutu....
mana elpa vairs nebija mana, tā bija pasaules...

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru