Vēl nezinu.Dažas no tām saka, ka es neesmu pārāk pārliecināts, vai šī planēta ir manas mājas. Vai tev nekad nav bijusi sajūta, ka te, uz zemes, esi tikai ekskursants? Tu ej pa ielu un pēkšņi viss apkārt kļūst līdzīgs kustīgai pastkartītei? Ļaudis dzīvo šeit lielās mājveidīgās kārbās, kas vajadzīgas, lai paslēptos no ‘’lietus’’ un ‘’sniega’’. Sānos izgriezti caurumi, lai pa tiem varētu lūkoties ārā. Viņi pārvietojas, izmantodami mazākas kastītes, kas izkrāsotas dažādās krāsās, ar riteņiem stūros. Viņiem ir nepieciešama šī kārbu kultūra, jo katrs domā par sevi kā par iesprostotu kastē, ko sauc par ‘’ķermeni’’. Rokas un kājas, pirksti, lai varētu pārvietot rakstāmo un instrumentus, valodas, jo viņi ir aizmirsuši, kā kontaktēties, acis, jo viņi ir aizmirsuši, kā skatīties. Dīvaina maza planēta. Gribētos te mazliet padzīvot. Un tad ātri atpakaļ uz mājām.

a.n.

Cik dīvaini, bet šī sajūta ir ārkārtīgi pazīstama.... Viss no vienas puses liekas tik īsts , bet no otras varbūt ne mākslīgs, bet pilnīgi noteikti nesaistīts ar mani. Visa ši pasaules kārtīga liekas neloģiska un cilvēka ķermenis pat kroplīgs.

Es esmu cilvēks un neesmu.

Viss liekas nepareizi un nu jau neizbēgami.

Mēs esam egoistiska iznīcinātāju rase..

Cik dīvaini gan kad biju maziņa un arī tagad skatoties uz asfaltu mani pārņem skumjas, jo tur apakšā taču ir zeme. Mēs viņu smacējam. Tur apakšā ir zeme, kur varētu augt koki, bet tur ir tas nolādētais asfalts... es staigāju pa pilsētas ielām, laigan zinu, ka tur varētu skraidīt laimīgi dzīvnieki..

Nu kas tas ir???