pirmdiena, 2010. gada 20. septembris

Melnraksts.

Es vairs nezinu kā man elpot, tik pretrunīgi dažādas lietas raisās man prātā.

Kaut kas ir mainījies un es skatos citādāk uz lietām

Pēdējā laikā vienīgais, kas man šeit top ir melnraksti. Sāktas domas, vai tikai to nobeigums... slīd, slīd uz visām pusēm, nevaru saturēt vienkopus, tādēļ, jā šeit būs to vieta.



***






Neesmu īsti pārliecināts, ka šī planēta ir mūsu mājas. Vei tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka uz zemes esi tūriste? Tu ej pa ielu, un pēkšņi tev šķiet, ka visapkārt atrodas kustīgas pastkartes. Lūk, kā cilvēki te dzīvo, – lai pasargātos no lietus un sniega, viņi mīt lielās mājās jeb vienkārši kastēs, kam malās izgriezti caurumi, pa kuriem var redzēt laukā. Viņi pārvietojas dažādu krāsu mazākās kastēs ar riteņiem apakšā. Šī kastīšu kultūra viņiem nepieciešama tāpēc, ka ikviens cilvēks uztver pats sevi par indivīdu, kas ieslēgts kastē, kuru sauc par ķermeni. Rokas un kājas, un pirksti vajadzīgi, lai darbotos ar zīmuļiem un pildspalvām, un darbarīkiem. Valoda nepieciešama tāpēc, ka cilvēki aizmirsuši, kā sazināties, un acis – tāpēc, ka viņi aizmirsuši, kā skatīties. Dīvaina maza planēta.
/Ričards Bahs/

***

Tad, kad tu zināsi visu, tu jau miljards gadus būsi miris.

***


ziniet,kad viegli trīsulīši acs kaktiņos mostās?
vis pasaules ziedi tevi sarosās, knosās.
ziniet,tad viegli trīsulīši acs kaktiņos mostās
viss acīs smaida krāsās laistāS..

***

es esmu laimīgs cilvēks. :)
dzīvoju noskaņās un mirkļu burvībās, cenšos rīkoties spontāni un kalt pati savu ceļu, pie reizes ļaujoties arī kam lielākam par mani.

bet varu pateikt tik to,ka paldies, man ir dotas tik daudz iespēju sevi pilnveidot un apkārt ir tik īpaši cilvēki...
paldies .

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru