sestdiena, 2010. gada 4. septembris

pirkstgali smiltīs.piezīmes.


vasara.
liekas tik tiešām, ka šovasar ar pirkstgaliem esmu aizskārusi laimi...
nezinu gan kāpēc viss labais liekas tik neticamais, bet sliktais pašsaprotams.


reizēm patīk iztēloties, ka ar visu savu ķermeni, esību, tu maini savu apkārti, matēriju, plakti.. abas tavas rokas ir divas milzu otas.
bet kāpēc gan ne, mēs negribot aizskaram tik daudz dzīvju, nevaram iet pa ceļu neiazskarot akmeņus uz tā.

eh, klausīties tuvākā cilvēka elpā ar ausi pie krūtīm un aizmirst elpot pats, viņa elpa ir tavējā.

klausīties kā akmentiņi krīt ūdenī, kā sniegs gurkst, kā kaķis murrā, zīds pieskaras ādai, ierušināt kājas karstās pludmales smiltīs... vērot kā debesīs parādās zvaigznes vairāk kā saprašanas, likt cilvēkam pasmaidīt... un jūs jautājat kāda ir dzīves jēga? tā ir visur.


palīdzēt, kad mēms paldies ir kas vairāk .


eh, es vēlējos parunāt.

Kāpēc runājat par dzīvi, nevis tiecaties to izjust…
/Ērihs Marija Remarks/





ai, es dzīvoju NekurNekadZemē, kur nav vajadzīgi pieskārieni ,lai justu.
nāc ciemos.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru