svētdiena, 2010. gada 28. februāris


Es gaidu, es gaidu ik dienas,
Ka brīnums pie manis reiz nāks
Un visas pelēkās sienas
Kā saule vizuļot sāks.

Varbūt tas taustāms būs rokām,
Varbūt to varēs tik jaust,
Varbūt tas atnāks caur mokām
Vai viegli-kā saulīte aust.

Kad sirdī nemiers būs rimis,
Tas nemiers, kas vajā un plēš,
Es zināšu: brīnums ir dzimis
Un dvēseles tumsu man dzēš.

Es gaidu, nemitos gaidīt
Un ticu, ka brīnums reiz nāks.
Šī ticība atļauj man smaidīt,
Kad sirdi spiež ikdienas vāks.
/Elīna Zālīte/

Cik pareizi gan ir gaidīt? Nezinu, bet negribās šajā jautājumā padoties!

1 komentārs:

  1. Elīna Zālīte. (:
    Pagājušogad sanāca tā cītīgi pētīt viņas daiļradi. Nu jau viena no maniem mīļākajiem LV autoriem, ierindojas starp Raini un Ziedoni.. eh.

    ak šī gaidīšana. viena traki pretrunīga lieta.. traki traki.
    hah
    vakar blogā ieliku vienu sasodīti uz gaidīšanu, ticēšanu un pacietību mudinošu dziesmu.. nu vismaz tā viņa uz mani iedarbojas..
    kaut kā liek domāt - tā diena atnāks un tad es zināšu, es zināšu. Tā ir jābūt. un mana sirds būs pārņemta ar brīnumu. un netikai manējā. un mēs zināsim. (:

    AtbildētDzēst