basām kājām, viegli dzirksteļojušām, pasaules acīm..no melnās zīlītes plešoties zaliem stariem sākās brūns un pāriet uz zilgan melnu maliņu.. kad iegrimusi tā,tad acis vaļā netaisa.
izspūrušiem matiem..kur atrast var rudens lapas..
kalsna..ar tievām,kā kaili koku zari-rokām, uz pirkstiem trīs gredzeni ar seniem rakstiem,kas vēstī par tās pagātni.
mugurā tai īsa nedaudz ieplēsta toga,toties balta kā pirmais sniegs, kaklā aiz galvas atlikta maska, balta ar sudraba vītņotiem rakstiem, auksta.
bet bieži vien liels, plats, sūnu zaļš apmetnis,kam kapuce gandrīz nosedz acis..
sejā vienmēr no dzīves noreibis smaidiņš.
absolūta grācija, bez maz vai levitācija.
ja apmetņa nav,tad mugura tai vienmēr kaila, reizēm paužot kādus rakstus citreiz tikai kaulaini paverās pasaule.. atslēgas kauls kā čella aprises un kāju potītes, ko vīrieši vēlētos skūpstīt,ja reiz redzētu..
tīk likt savu kalsno, bet skaisti veidoto pirkstu pie lūpām izdvešot vienu vienīgu : "Šuš"
it kā viegls pavasara vējiņš iepūstu ausī.
tā bieži vien stāv man aiz muguras un ar savu esamības gaismu palīdz ieraudzīt pasaules īstās krāsas..
tā nekad neraud un nekad skaļi nesmejās,bet izjūt to daudz vairāk kā jebkurš..
reizēm tā pazūd, pazūd uz nenoteiktu laiku, reizēm neļauju tai pietuvoties, atgrūžu..
bet tik un tā atrod ceļu atpakaļ, reizēm.. aiz stūra, vai tējas krūzē, reizēm slepjās aiz rūtiņām burtnīcā.. reizēm kā traka dejo kamīna liesmās, vai iedūdo ģitāras trinkšķos..
viss labāk to saskatīt savu draugu acīs.. tā ielien pat tur, lai zinu, ka nekad tā mani nepametīs..
Un kāda tā ir Tev?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru