Mana valoda-mana dvēseles maska un patiesība.
Jau kopš bērnības mums iestāsta, ka valoda ir galvenais saziņas veids, kamēr bērnos neviens tā īsti neklausās.. jaunība, jaunībā jau neviens neko nesaprot, lai gan tieši tad domas, kas nak ārā no visiem iespējamajiem kanāliem ir vistīrākās, visgaišākās un tuvākās patiesībai, protams, ar vecumu nak viedums, bet ko gan jaunībā nozīmē valoda? Varbūt tā ir kaut kāds virspusējs saziņas veids lokālām grupām, kur visi aprobežojās ar brutāliem primārās vajadzības vārdiem.
Mēs vēl neesam tādā līmenī, lai pilnībā aizskartu augstakus saziņas veidus, tāpēc jāaprobežojas vien ar runu, lai gan man patīk kāds grupas gain fast citāts: “Kāda jēga skaļiem vardiem, kas izskan tālā klusumā”.
Esmu cilvēks, kuram vajag sevi izpaust pec iespējas vairāk veidos, valoda bija pirmais un iespējams pēdējais veids kā es to spēšu, protams, ja liktenis neizdomās, ka par manu lielo muldēšanu man jākļūst mēmai.
Kā māte stāsta es uzreiz sāku runāt pilniem teikumiem, ne atsevišķiem vārdiem, un šķiet viens no maniem mērķiem ir, lai cilvēki manī ieklausās, ierauga to, kas manī ir dziļāk. Tāpēc, kad biju mazāka neliedzu sev izmantot tam laikam gudrākus vārdus, kas valodu krāšņotu... sajūtu taču ir tik daudz, noziegums tās ierobežot vienā vārdā.
Un tomēr ar savu teikto es varu tik brīnišķīgi noslēpties, noslēpties no visa un visiem. Pārliecināt, ka man viss ir kārtībā, pārliecināt par to, ko es gribu,ne jūtu..Ietērpt visu tik brīnišķīgā melu mākonī, ka pašai prieks.
Valoda caur stāstiem un dzeju, jā, reizem ielīst kādā tev piemērotā, tumšā kaktā un rakstīt, rakstīt to, ko mute baidās teikt, vārdu vītnes, tā man tās patīk saukt.
Tā ir viss augstākā patiesība, pasaule, kas dzīvo tevī, cilvēki, vietas, sāpes un prieki, tas viss ir tikpat dzīvs kā tu un es.
Un tomēr, nav nevienas pasaules valodas, kura spētu aprakstīt kau tuvu to mākslu, kas mīt cilvēkā, vārds ierobežo, kamēr ota slīd brīvi, traucē vienīgi lapas mala.
Tāpēc es gaidu, kad cilvēki sasniegs to laiku, kad vairs nevajadzēs melot, vairs nevajadzēs tik daudz slēpties un pazaudēt pierakstīto.
Jau tagad viens skats izsaka vairāk kā grāmata, bet tik maz cilveku māk to lasīt.
Ir tā sajūta, ka ir ko tik daudz teikt, bet lai cik skaistos vai vienkāršos vardos to vīstītu neviens neklausās.
Lai gan,nē, es meloju. Ir cilvēki, kas saprot daudz vairāk un tādos mirkļos tu ieraugi acīs pavīdam to atbildi, kad runā ar viņu. Tu jūti,ka valoda vairs nav vajadzīga. Tas ir reti, bet skaisti.
***
sapratu, ka par to domāju sen... un kā reiz, skolā nācās rakstīt pārspriedumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru